Īsumā par pēdējā laikā lasīto

Neiedziļinoties garos aprakstos, šeit ir pārdomas par pēdējā laikā lasītajiem darbiem.

Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”

20180202_185656

Šī grāmata man bija TĀDS izaicinājums, ar kādu reti nācies saskarties. Iegādājos to laikā, kad pilnā sparā ritēja grāmatas reklāmas kampaņa, solot teju neaizmirstamu pieredzi un vispilnīgāko ieskatu sievietes iekšējās pasaules apziņā un pirmatnējā spēka meklējumos. Un slavinošās atsauksmes darba sākumā uz piecām lappusēm vienkārši nogāž no kājām, tā, ka šķiet, ka šī noteikti būs pēdējā pašpalīdzības stila grāmata, ko es mūžā izlasīšu un man vairs nekad dzīvē nenāksies apšaubīt savu sievietes iekšējo spēku un mūžseno varenību. Kaut nu! Sākot lasīt pirmo reizi, netiku tālāk par ievadu. Dodot apjomīgajai grāmatai otro iespēju, tiku līdz trešdaļai un tad sākās cīņa ar tekstu un manu prātu, kas vienkārši atteicās turpināt iedziļināties tēmā. Ideja nav slikta – caur arhetipiem, caur līdzībām un skaidrojumiem autore analizē pasaules teiksmas un pasakas par pamatu ņemot pirmatnējās sievietes tēlu. Pirmatnējā sieviete ir gudra, pašpārliecināta, iekšēji apgarota, stipra, drosmīga, neierobežota un savvaļīga. Tās ir īpašības, ko ikviena sieviete vēlētos redzēt sevī un autore mudina kopā ar viņu doties aizraujošā ceļojumā pa Pirmatnējās sievietes atstātajām pēdām mūsu pasaules teiksmās un stāstos, meklējot to, ko esam pazaudējušas ikdienas steigā, sabiedrības stereotipu ietekmē un ko esam ļāvušas sev atņemt – sievietes iekšējo spēku, drosmi un pārliecību. Izklausās brīnišķīgi, bet cīņā ar grāmatas tekstu uzvarētāju laikam nav īpaši daudz. Autore ir zinātniece un iespējams, tieši tāpēc teksts ir pieblīvēts ar sarežģītu terminoloģiju, diezgan smagnējs, šausmīgi izstiepts un pārāk apjomīgs, lai spētu uztvert visas labās lietas, kas tiek minētas. Var jau būt, ka šī grāmata jālasa nevis vienā paņēmienā, bet pa mazam gabaliņam tad, kad vajag iedvesmu būt stiprai un drosmīgai. Autores argumenti nešķiet nekas fundamentāli jauns, iespējams, tāpēc, ka mūsdienu sievietes jau tīri labi apzinās savas iespējas un savu spēku. Tām, kas vēl neapzinās, šī grāmata varētu palīdzēt saprast fundamentālas patiesības.

Kā  zinātnisks pētījums vai doktora darbs šī grāmata ir vērtīga un daudzsološa, bet kā plašai auditorijai paredzēts iedvesmojošs apcerējums tas īsti neizpilda līdz galam savu mērķi. Vismaz pateicoties šai grāmatai, uzzināju jaunu terminu – nūminozs.

Natālija Goldberga “Rakstīt par būtisko”

20180202_185743

Nelielu eseju veidā autore stāsta par savu pieredzi rakstot pašai un vadot rakstīšanas seminārus. Daži labi ieteikumi te varētu patikt tiem, kuri raksta kaut ko, vienalga ko – dzejoļus, blogus, romānus, relīzes žurnāliem vai savu dienasgrāmatu. Rakstīšana kā nodarbe atšķiras no vienkārši vaļasprieka. Tie, kuri dzīvē ir centušies uzrakstīt kādu stāstu, dzejoli vai pat romānu, zina, ka nevajag ļauties romantiskajam pieņēmumam, ka rakstīšanai jānododas iedvesmas brīžos, kad atnāk dievišķā Mūza un viss top viegli un skaisti izlikts uz papīra (vai datora ekrāna). Tas tā nekad nenotiek. Rakstīšana ir tikpat grūta kā fiziskas aktivitātes, kā skriešana, kā jebkurš darbs, kas prasa pūles, apņēmību un laika plānošanu. Lai nodotos rakstīšanai tā, lai pats būtu apmierināts ar rezultātu, ir jātrenējas pārvarēt iekšējā negribēšana un prāta pretestība. Lai nav tā, ka trauku mazgāšana vai plauktu pārkārtošana kļūst par svarīgāko nodarbi brīdī, kad rodas pirmais brīvais brīdis rakstīšanai. Ja to neieplānos, tas mirklis pats no sevis neradīsies.  Idejas un iedvesma rodas pašā rakstīšanas procesā, tāpēc grūtākais parasti ir saņemties un sākt, bet kad tas ir izdarīts, tālāk jau kļūst arvien labāk un vārdi virknējas tieši tā, kā vajag. Protams, līdz nākamajai reizei, kad atkal vajag saņemties un spert pirmo soli.

Mulsinoši ir autores ieteikumi rakstīt vienalga ko, trenējoties to darīt. Es tomēr uzskatu, ka būtu jāraksta mērķtiecīgi, nevis savārstīt kopā visu, kas ienāk prātā, cerot, ka gadiem ilgi rakstot visādus draņķus, beigās izlobīsies kaut kāda literatūras pērle. Vienā no esejām bija minēts, ka amerikāņi maz lasot dzeju. Un viņus noteikti par to nevar vainot, jo tie piemēri, ko autore bija pierakstījusi kā svaigu skatījumu uz lietām, bija vienkārši briesmīgi un to lasīšana – tukša laika tērēšana. Un pat nav jāmuld par dziļi apslēptu jēgu. Tad jau mums, latviešiem, ar dzeju ir daudz maz paveicies. Var jau būt, ka Amerikā ar dzeju nav tik traki, vienkārši neveiksmīgi izvēlēti piemēri. Literatūras pasaules nelaime ir tā, ka ir pārāk daudz „rakstītāju”, nevis rakstnieku. Tādu, kuri balstoties uz nez kur sagrābstītu rakstīšanas misijas apziņu, piesārņo grāmatnīcu plauktus ar zema līmeņa sacerējumiem, kuriem ikvienam virsū ir jau bezgalīgi novazātie vārdi – Bestseller. Tāpēc labi, ja ir iespēja iepazīties ar viedokļiem tādos saitos kā Goodreads un arī grāmatu blogeri spēj ieviest kaut nelielu skaidrību labas literatūras meklējumos.

Petra Hīlsmane “Kamenes sirdī”

20180131_134815

Tuvojas Lēnas trīsdesmitā dzimšanas diena, un nedēļu pirms kāzām līgavainis paziņo, ka ir iemīlējies citā. It kā ar to nepietiktu, neveiksmīga misēkļa dēļ Lēna zaudē sekretāres vietu ievērojamā firmā. Labi, ka ir draudzene Jūlija, brālis Mihels un brāļa labākais draugs Bens – tuvākie cilvēki Lēnas dzīvē, kuri viņu atbalsta. Atguvusies pēc sevis žēlošanas fāzes, Lēna ir apņēmības pilna piepildīt savu trīs punktu plānu: sameklēt jaunu darbu; atrast pareizo vīrieti; kļūt par “jauno” Lēnu.

Izklaidējoša un pilna ar patīkami asprātīgiem dialogiem abu varoņu – Bena un Lēnas starpā, „Kamenes sirdī” piedāvā diezgan aizraujošu laika pavadīšanu, ja vien izdodas pievērt acis uz galvenās varones neaptēsto izturēšanos un brīžiem muļķīgajām izdarībām.

Arī Ketrina Eljota raksta līdzīgā stilā, kas nav slikti, jo arī šādai literatūrai ir jābūt, tā teikt, bezrūpīgai atslodzei, kad tiešām negribas neko pārāk nopietnu, vienīgi varētu vēlēties, lai galvenās varones šādos darbos nebūtu tik muļķīgas, haotiskas un bezcerīgas. Ļoti jauks pavērsiens bija galvenās varones rosīgā darbošanās mazā grāmatveikaliņā, par ko es neiebilstu lasīt vairāk. Par spīti Lēnas neveiksmju sērijai, beigās tiek pieņemti saprātīgi lēmumi, kas noved pie laimīgām beigām. Nepretendējot piederēt pie augsto plauktu literatūras, “Kamenes sirdī” ir pietiekami viegls gabals, lai, pirmkārt, atslēgtos no ikdienas nopietnības un sarežģītu problēmu apcerēšanas, otrkārt, uz kādu laiku atvilktu elpu no filozofisku prātuļojumu un citām pietiekami sarežģītām grāmatām, treškārt, pasmietos un uzlabotu noskaņojumu.

Advertisements