Tenerifes mirkļu mozaīka, 1.daļa

20171110_130837

Tenerifes vidiene, ceļš uz Teidi. Foto: Hardijs Bitāns

Saulrieta atblāzma vēl vīd pie pamales, kur vienotā, gadu tūkstošiem senā draudzībā satiekas plašie okeāna ūdeņi ar debesīm. Basās pēdas bez skaņas grimst patīkami vēsajās smiltīs, ko ar maigu ieaijājošu ritmu apskalo Atlantijas okeāna viļņi. Pret tumstošajām, svešādām zvaigznēm piebārstītajām debesīm melni iezīmējas palmu slaikie stumbri un krāšņās lapotnes, kas lēni šūpojas siltajā dienvidzemju vējā.  Ir 11.novembris un es esmu viena no 13 miljoniem tūristu, kas gada laikā apmeklē mūžīgā pavasara salas –  Kanāriju salas.

Las Teresitas pludmale ar Sahāras smiltīm ir viena no vietām, kur nakts pastaigās sajust eksotisko Tenerifes garu. Nakts pastaigas pa Kanāriju salu pludmalēm ir īpašas ar to vien, ka tādas ir iespējamas novembrī, mēnesī, kad Latvijā tinamies siltos mēteļos un vasara palikusi vien atmiņā un izbalējušajā iedegumā. Palmu šalkoņa, viļņu šļaksti un zvaigžņotās debesis virs galvas rada pārdabiski skaistu sajūtu. Pelde nakts tumsā līdzinās skaistam sapnim, no kura negribas pamosties.

IMG_8816

Las Teresitas pludmale. Foto: M.Bitāne

Šis ir mans otrais ceļojums ir Kanāriju salām. Nepateikšu neko fundamentāli jaunu, bet ceļot nav viegli. Tas ir izaicinājums un pārbaudījums, ceļš ne tikai uz galamērķi, bet arī sevī pašā. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir katrā ceļojumā sajust tos brīžus, kuru dēļ ir vērts pārvarēt milzīgus attālumus. Un Tenerife mums pavisam noteikti dāvāja tos maģiskos mirkļus, kuri paliks mūsos uz mūžu un kuri apliecina, ka pasaule ir nepārspējami brīnišķīga vieta.

Ceļojuma apraksts uz Tenerifi būs sadalīts divās daļās – pirmajā minēšu to mirkļus, kad es sajutu, pa īstam sajutu īsto Tenerifi, to, kas slēpjas aiz glamūrīgās fasādes un rūpīgi nopulētajiem reklāmtekstiem. Otrā daļa – praktiski ieteikumi, gatavojoties ceļojumam uz Kanāriju salām.

IMG_8839

Skats uz dūmakā tīto Teidi caur lauru koku lapotnēm.

Kāpiens Spānijas augstākajā virsotnē – Teidē

Kanāriju salas ir vulkāniskas izcelsmes un to apliecina arī Tenerifes un visas Spānijas augstākā virsotne  – 3718 m augstais Teides vulkāns, kuru var redzēt no daudziem skatupunktiem, pārvietojoties pa salu. Teides vulkāna krāteris nav tikai smaile, ko var saskatīt no daudzām salas vietām, visa krātera kopējais diametrs sasniedz 17 kilometrus. krātera malu var redzēt kāpjot Teidē kā šauru robainu strēli gar pamali.

Teidi var iekarot divos veidos – vieglākais ir uzbraukt ar pacēlāju līdz 3555 m augstumam un tad pakāpties līdz pašai virsotnei. Grūtāk ir visu šo ceļu kāpt pašu spēkiem, ko mēs nešauboties izvēlējāmies. Mūsu mērķis bija sagaidīt saullēktu Teides virsotnē un tāpēc nakšņojām kalnu namiņā Altavista refugio (25 eiro no personas) hosteļa tipa divstāvu gultās kopā ar citiem ceļotājiem.

IMG_8641

Skats no Montana Blanca takas.

Kāpt var no vairākiem punktiem, bet ātrākais, īsākais, arīdzan stāvākais ceļš ir no Montaņa Blanca punkta 2720 m vjl. Kāpiens sākas ar brīvas stāvvietas atrašanu, Teide ir populāra, tāpēc auto nākas atstāt vai nu ceļmalā (kur īstenībā ir stāvas nogāzes un akmeņi, tāpēc izvēle nav liela, ja nevēlamies pēc kāpiena atrast auto noripojušu kaut kur lejā) vai arī kādus 700 m attālajā skatu laukuma stāvvietā. Svarīgi ir sākt kāpt līdz plkst 14, jo Tenerifē tumšs paliek jau ap sešiem vakarā.  Takas sākuma posms ir iesildīšanās, easy part, stunda pa līdzenu platu ceļu, kas nemanāmi, pamazām sākt piedāvāt elpu aizraujošus skatus kā no Star Wars filmām. Pūš silts vējš un skatu pievelk klinšainās virsotnes un lielie lavas bluķi, kas izmētāti pa smilšainiem, līdzeniem klajumiem.

IMG_8617

Nonākam pie kalna stāvākās daļas un, pēc norādes spriežot, līdz Altavista Refugio ir vien 2,5 kilometri, bet te nu sākas izaicinošākais posms. Kāpējam īsā laikā jāpaceļas līdz 3270 m augstumam, kur atrodas kalnu namiņš. Retinātais gaiss dara savu. Elpa sāk trūkt ik pēc divdesmit soļiem, un vajadzīgas biežas atpūtas pauzes, lai atgūtu spēkus. Mazus, kaktusveidīgus krūmājus nomaina sarkanbrūni lavas kukuržņi un pelēki klinšbluķi. 3 stundas un 40 minūtes pēc kāpiena sākuma sasniedzam kalnu namiņu un esam noguruši, bet laimīgi.

IMG_8630

Namiņā viss norit pēc armijas cienīgas kārtības – gultas te sadala septiņos un gaismu izslēdz pusvienpadsmitos. Mums par brīnumu, namiņā ir zona un pat WIFI. Nu lūk un es jau cerēju, ka beidzot atslēgsimies no modernās pasaules! Kamēr gaidām gultu dalīšanu, notiesājam līdzpaņemto ēdamo, pārrunājam, kuram galva reibst vairāk, kuram mazāk, un izmēģinām namiņa iespējas – labierīcības, kas, izrādās, tomēr nav Viktorijas laikmeta līdzinieces. Vienā no Tatru kalnu namiņiem tualetē bija jāiet ar spainīti, kurš pieliets priekštelpā no milzīgas ūdens mucas. Šeit ir pat izlietne ar ūdeni, tējkanna, trauki un plīts, kur uzsildīt līdzpaņemtās zupas. Un arī kamīns, kas tomēr nav iekurināts, lai gan es noģībtu, ja būtu. Saprotams, ka malku sagādāt augšā uz namiņu būtu problemātiski. Kopā ar mums namiņā ir gan francūži, gan vācieši, kuri ceļo gan pāros, gan grupā. Mēs agri dodamies pie miera vēsajās istabās. Namiņa pārzinis elektriskos radiatorus ieslēdz vien tad, kad ieņemam savas gultas, un sākumā istabas šķiet saltas. Labi, ka esmu paņēmusi līdzi zāles pret dažādām vainām, šeit augstumā sāk sāpēt zobi un, lai izdotos aizmigt, nākas lietot tabletes. Par spīti neierastajiem apstākļiem, miegs ir tīri labs, kaut gan sajūta ir sirreāla – pamosties pirms pieciem no rīta, lai dotos ceļā uz virsotni sagaidīt saullēktu. Mēs esam šeit, citā valstī, nekurienes vidū, kopā ar svešiem cilvēkiem un plānojam sperties augšā vulkānā piecos no rīta.  Bet tajā visā ir tāds piedzīvojuma gars.

IMG_8658

Plašuma izjūta ceļā uz Teides virsotni.

5.30 sākam pēdējo kāpiena posmu – apbruņojušies ar siltām jakām un gaismas avotu, katrs savā tempā lēni kāpjam. Tumsa apslēpj to, cik tālu ir galamērķis un varbūt psiholoģiskā ziņā tas ir labi. Soli pa solim kāpiens ved augšup pa mazu akmentiņu taku un brīžiem pa pakāpienveidīgiem bluķiem. Apkārt veļas vēsas mākoņmiglas vāli un klusuma piesātināta tumsa. Kad esmu kārtējo reizi apstājusies atpūsties, es skatos apkārt un attopos, ka nu beidzot es esmu klusumā, kurā mēs esam tik reti. Ikdienā apkārt vienmēr kaut kas skan un trokšņo, bet šeit Tenerifē vairāk kā 3000 m augstumā sastopams pasaules klusums. Lejā vīd citu kāpēju gaismiņas kā aicinoša mājīguma vēstneši. Pats pēdējais takas posms no pacēlāja punkta līdz virsotnei ir pats ekstrēmākais. Rīta palsajā gaismā vīd miglas ieskautas klintis, taka kļūst arvien stāvāka un pavisam pēkšņi sāk pūst auksts un spēcīgs vējš, kas pavada līdz pašai virsotnei, kur jau sapulcējušies citi saullēkta gaidītāji. Pēc smaga un nogurdinoša kāpiena beidzot esam tur, kur vēlējāmies nokļūt. Virsotni veido klinšainas šķautnes, starp kurām var pārvietoties.

IMG_8684

Pēdējo reizi Teide izvirda 1909.gadā. Tā kā Teide ir aktīvs vulkāns, nākamais izvirdums noteikti būs, tikai nav zināms, kad.

Teides piramīdveidīgā ēna iezīmējas Atlantijas okeānā, mākoņi traucas mums garām, brīžiem aizsedzot, brīžiem atsedzot skatu uz visām debespusēm. Skatiens nespēj aptvert attālumu līdz okeāna piekrastei. Pats aizraujošākais ir karsta tvaika mutuļi, kas verd laukā no atsevišķām vietām, pierādot, ka Teide patiešām ir aktīvs vulkāns. Pie šiem tvaikiem var gan sasildīties, gan apdedzināties, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Kāpiens lejā aizņem 4,5 stundas. Nespēju vien beigt jūsmot par fantastiskas filmu cienīgiem citplanētu skatiem, kuri paveras ik uz soļa. Nevienā aprakstā nav iespējams ietvert emocijas, ko sajutām. Tas ir jāredz un jāpiedzīvo katram pašam.

IMG_8727

Teides virsotne.

Takas, takas un vai es jau pieminēju takas?

Tenerifē ir milzums pārgājienu taku un sirds sāp par īso laiku, kas atvēlēts brīvdienām uz salas, tāpēc mana izvēle apstājās pie takas no Cruz del Carmen – Chinamada – Las Carboneras. Galvenais arguments par labu šai takai bija šis teikums:

We claim that if you were to drug someone a la Mr T from the A Team and plonk them here, when they woke up they’d never guess it was Tenerife even if you gave them a hundred attempts. The views are awesome and a troglodyte community makes you feel as though you’ve travelled through a time warp somewhere on the route.

Šī taka piedāvā Tenerifes esenci  trīs-četru stundu garumā. Tajā ir viss – pasaku zemei līdzīgi fascinējoši lauru koku meži, aizas, kalnu nogāzes, aitu fermiņa pakalna virsotnē, turklāt taka ved gar vietējo iedzīvotāju apstrādātam miniatūrajiem lauciņiem, kuri izvietoti visneticamākajās vietās. Un tad sākas satriecošās, līdz sāpīgumam skaistās piekrastes ainavas ar krāšņām nogāzēm, tālajām dažādu zilo toņu dūmakā tērptām kalnu mugurām un neticami zilo okeāna ūdeni fonā. Ieraugot īpaši skaistu skatu, vienu brīdi man, goda vārds, gribas apraudāties no tā visa fantastiskā elpu aizraujošā dabas diženuma.

IMG_8982

Taka no Cruz del Carmen uz Chinamada.

Taku var pagarināt, čāpojot līdz Punta de Hidalgo ciematam pie okeāna.  Mēs vēl paturpinām ceļu  līdz skatuvietai – Mirador Aguaide, un pēc tam naski dodamies atpakaļceļā, izvēloties citu ceļu – uz Las Carboneras.  Te kalnu, okeāna un debesu diženā saspēle turpinās un spējam vien elst un pūst pie katra pagrieziena un nākamās lieliskās ainavas.  Pēc skaistākajām trim stundām šajā dienā ir sasniegts Las Carboneras ciematiņš, kurā man gribētos uzkavēties ilgāk un baudīt mieru un nesteidzīgo spāņu zemes gaisotni, kas te valda. Ir pats dienvidus, saule silda mazo centrālo laukumiņu, kuru apjož neliela baznīciņa, soliņi un apstādījumi. Ciemata kaķi laipni sagaida ikvienu nācēju, tāpat kā aicinošā pusdienu smarža no abiem ciemata restorāniņiem. Dzīve te rit savu gaitu un mēs esam vien garāmgājēji. Šo taku es noteikti ieteiktu iziet tiem, kuriem patīk pārgājieni un kuriem ir ierobežots laiks Tenerifē.

IMG_9003

Taka no Chinamada uz Las Carboneras.

Ceļš TF-24 ar nepārspējamu brīvības garšu

Vēja skaļā balss apdullinoši traucas gar ausīm serpentīnveida ceļos, kas tikpat apdullinoši iedarbojas uz apziņu. Mēs esam uz kalna kores starp abiem salas krastiem un skati, ko dāvā ceļš TF-24 starp La Laguna un El Teide ir vieni no labākajiem, ko līdz esam redzējuši… mūžā? Varētu teikt arī tā.

20171114_164415

Ceļš lejā uz La Orotava.

Šis ceļš noteikti ir Tenerifes must have. Tas apņēmīgi ved pa kalnu mugurām, ļaujot skatienam brīvi aizklīst uz visām salas pusēm, aptvert neaptveramos plašumus un nogāzes, mēness ainavas tepat rokas stiepiena attālumā un kluso okeānu kaut kur tālu, tālu lejā. Sirds salecas no vārdos neaprakstāmās bezgalības, ko atklāj katrs jaunais ceļa pagrieziens.

IMG_8865

Pica kā vulkāns, sāls kartupeļi un natural fruit

Ēšana Tenerifē ir piedzīvojums ar nezināmu iznākumu. Un tad var sanākt visādi. Garachico pilsētiņā vietējā tūrisma centrā tūristus sūta uz visdārgāko ēstuvi pilsētā. Pa ceļam no kalniem līdz La Orotava ir diezgan feina ēstuve Restaurante Aguamansa, kur dienas piedāvājums ar trim ēdieniem, maizi un dzērienu ir 8,50 eur. Tikai ja desertā izvēlēties natural fruit, dabūsiet banānu ar salvetē ietītu nazi un dakšiņu.

Uzkodās tiek atnesta baltmaize ar zaļo un sarkano mērci. Mērces ir labas. Parasti ēstuvēs piedāvājumā ir sulīga cepta cūkgaļa ar kartupeļiem (pork steik), kazas gaļa, kanāriešu sautējums, zivis, garneles, truša gaļa ēdienkartēs ir, bet dabūt to nevar.

Labākais atklājums viennozīmīgi bija mazais vietējais restorāniņš Guachinche Tenoria zvejnieku pilsētiņā San Andreas, kuru atklājām stipri nost no pilsētas centra, riktīgā nekurienē, vienkārši klejojot apkārt. Kad prasījām naktsmītnes saimniekam par ēstuvēm, viņš ieteica citus, populārākos, bet ne šo. Šeit mēs sajutām autentisko, neuzspēlēto spāņu garu – restorāns nav šikā vietā, pirms mūsu sēšanās pie galdiņa oficiante gan uzpucē tā virsmu, grīdai īpašu uzmanību nepievēršot, nav jau nekas īpašs, sak. Ēdieni gardi (meat party, kur gaļa divreiz vairāk kā kartupeļu, kazas gaļa, ko atnes kopā ar Kanāriju salu kartupeļiem – vārītiem sālsūdenī ar visu mizu, salāti jāpasūta atsevišķi, jo spāņi pamatporcijā nekad neliek salātus, un vēl šeit bija pats labākais vīns – Vino blanco afrutado.

Tajā pašā San Andreas atklājām picēriju Restaurante Pizzeria Da Canio, kurā ir lielākās un bagātīgākās picas, kādas var iedomāties – ap 45 cm, cenas no 7-11 eiro, mums katram ar savu picu pietika trīs ēdienreizēm, jo tikām galā tikai ar 3 gabaliņiem, pārējo paņemot līdzi. Vezuva pica tā arī izskatās – pēc īsta vulkāna ar visu krāteri.

IMG-20171119-WA0029

Vezuva pica. Foto: Guntis Rožulejs

 

No citiem latviešiem uzzināju, ka esot arī tāds restorāns banānu plantācijā Guachinche El Cordero, kur ir liela ēdienu izvēle par saprātīgām cenām, un galdiņi izvietoti tieši plantācijā. Ja dosimies uz Tenerifi vēl kādu reizi, noteikti apmeklēsim arī šo ēstuvi, varētu būt interesanti.

IMG_8551

 

Nobeigumā:

Visgrūtākais laikam ir tā trakā sajūta, kas parasti pārņem pēc ceļojumiem, ka netika izbaudītas vēl tik daudzas lietas un piedzīvojumi. Bet ar to ir jāsamierinās, jo visu izdarīt nekad nebūs iespējams. Toties ir iespējams vēlreiz aizceļot uz jau iepazītām vietām, izrauties no ierastās ikdienas dzīves, piedzīvot nebijušas situācijas un iegūt skaistas, paliekošas atmiņas.

Turpinājums: 2.daļa. Praktiski ieteikumi, gatavojoties ceļojumam uz Kanāriju salām.

IMG_8463

Dienvidu Tenerife.

Foto: Māra Bitāne, Hardijs Bitāns

Advertisements