Tie trakie latvieši jeb ar stopiem apkārt pasaulei

20170929_165647.jpg

Pēdējo mēnešu laikā kaut kā sanācis dzirdēt par vairāku latviešu trakajiem piedzīvojumiem: Mārtiņš Zvīdriņš apskrējis 160 km ap Fudzi kalnu, neprātīgie Atlantijas okeāna šķērsotāji uzrakstījuši grāmatu “Okeāna saviļņotie” un jauniešu pāris Laine un Arturs ar stopiem pusotra gada laikā iepazinuši 64 valstis. Šoreiz vairāk par pēdējo piedzīvojumu. Ceļotāji laimīgi atgriezušies 2017.gada martā un visu piedzīvoto emociju, notikumu un atklāsmju rezultātā tapusi pirmā grāmata „Ziemeļamerikas kokteilis” no sērijas „Ar stopiem apkārt pasaulei”.

Laine un Arturs savu ceļojumu uzsāka 2015.gada oktobrī ar lidojumu no Stokholmas uz Ņujorku un ar šo brīdi sākas lielā pasaules iepazīšanas tūre, kuru abi izdomāja īstenot pirms kāzām kā savu kāzu ceļojumu. Iepriekšējā pieredze? Stopēšana Baltijas valstīs un ERASMUS programmas apmaiņas studijas un darbs ārzemēs. Ar mugursomu plecos, atvērtu sirdi un smaidu sejā abi jaunieši dodas pretī nezināmajam, iedrošinot sevi uzticēties iekšējai sajūtai, nepaļauties uz stereotipiem, klausīties cilvēku stāstos un iepazīt pasauli visā tās daudzveidīgumā un krāšņumā.

Tiem, kuriem ārkārtīgi patīk ceļot un iepazīt dažādas kultūras, vienalga – stopējot vai kā citādi, noteikti ies pie sirds ceļotāju piedzīvotais. Zinu, ka pati neceļošu tādā veidā, kādā to darīja Laine un Arturs, taču vienmēr ir vērtīgi uzzināt par citu pieredzi, it sevišķi, ja tā gūta mums tik mazzināmās valstīs kā Nikaragva,  Kostarika vai Panama, kur tūristi tik bieži nedodās.

Grāmatā ir daudz praktisko ieteikumu par stopēšanu, bankomātu darbību valstīs, cenu līmeni, noziedzības apmēru, raksturīgiem ēdieniem, ieceļošanas maksām, robežas šķērsonas kārtību utml, tāpēc  to var izmantot tie, kas plāno ceļot līdzīgi kā abi latvieši.

Savukārt tiem, kuri neceļos, tiek Laines sirsnīgā stilā ieturētie apraksti un jaunas zināšanas par Ziemeļamerikas valstīm no Kanādas līdz pat Panamai. Laine dalās arī ar faktiem par katras valsts ievērojamajiem objektiem un interesantām vietām, ko vērts apskatīt. Ceļotāji apmeklē Niagāras ūdenskritumu, uzspēlē Lasvegasas kazino, bauda Karību jūras pievilcību Nikaragvā, ciemojas īstā meksikāņu rančo, satiek vietējos iezemiešus Panamā, uzzina, ka Belizā mačetes pārdod kā kartupeļus maisā, savukārt rums ir lētāks kā čipsu paka, ka Čolulas piramīda Meksikā ir pats lielākais monuments, ko cilvēce savā pastāvēšanas laikā uzbūvējusi, un ka džungļos labāk nedoties bez pieredzējuša pavadoņa.

Katrs meksikānis lepojas ar vietu, kur viņš dzīvo un vienmēr katrs apgalvo, ka piramīda pie viņa mājām ir lielākā, kāda līdz šim atklāta.

Ceļot ar stopiem nav viegli un ceļotāji to arī neslēpj. Lietus, gulēšana teltī un budžeta viesnīcās, noberztās kājas soļojot neskaitāmus kilometrus, grūtības nostopēt līdz iecerētajam galamērķim, bankomātu nedarbošanās, problēmas ar vēderu eksotisko ēdienu dēļ uz laiku var likt mainīt plānus, tāpēc iemāca būt elastīgiem un pacietīgiem, kā arī saprast, ka liktenis bieži vien nogriež kādu ceļu tikai pašu ceļotāju drošības labad, likdams izvairīties no neparedzētiem laikapstākļiem, zemestrīcēm, bruņotiem narkotiku tirgoņu uzbrukumiem un citām likstām, kas var apdraudēt ceļotājus.

Var saprast arī šī ceļošanas veida burvību un to arī Laine norāda itin bieži – tas ir vienīgais veids kā būt starp vietējiem un uzzināt daudz vairāk par cilvēkiem, kas dzīvo citās valstīs, tas ir veids, kā iegūt jaunus draugus un pabūt tur, kur parastie tūristi nekad nenonāktu. Piedalīšanās tradicionālajos svētkos, nakšņošana tikko iepazītās vietējo ģimenēs, palīdzība no svešiniekiem liek saprast, cik pasaule tomēr ir skaista un laba vieta, ja vien ceļotājs uzklausa iekšējo balsi un nemeklē nepatikšanas.

Stāstiem ir dienasgrāmatas piezīmju forma, katras dienas iespaidus Laine un Arturs publicēja Facebooka grupā Iegriez pasauli/Spin the world.

Nedaudz pietrūkst ilgāka ieskata konkrētajās valstīs apskatītajās vietās un piedzīvotajās sarunās ar vietējiem, tomēr var saprast, ka šis nav ceļojuma formāts, kurā katras dienas beigās var atļauties veidot garus pierakstus par piedzīvoto. Arī fotogrāfijas ir uzņemtas ar mobilo un izteiksmīgāks par tām ir pats stāstījums. No sākuma ieraugot grāmatas vāku, radās jautājums – kā tas ir iespējams, ka no visām ceļojuma fotogrāfijām ir izvēlēta tik miglaina un drūma. Jā, tas varbūt ir viens no diviem mīnusiem, kas izlīda grāmatas lasīšanas laikā. Otrs – acīs krita lielais daudzums drukas un stila kļūdu, ko novērstu redaktors vai vismaz rūpīgs lasītājs pirms darba publicēšanas. Tie gan ir tādi sīkumi, kas kopējo grāmatas labo iespaidu īpaši nemazina.

Domāju, ka šī grāmata var kalpot par labu iedvesmu savam ceļojumam, vienalga, uz kurieni, galvenais ir pats ceļošanas fakts. Pasauli un tās iemītniekus pa īstam neiepazīsim caur TV vai grāmatām un ceļojumu žurnāliem. Īstā, unikālā dzīves pieredze un patiesās atmiņas sākas un paliek mūsos no pašu veiktajiem ceļojumiem, no tās koncentrētās dzīves sajūtas, kas rodas, kad esi prom no ikdienas iemītās taciņas un stāvi krustcelēs – turp, kur ved nezināms ceļš, pilns neticamu pagriezienu, kas sola jaunas atklāsmes gan par pasauli, gan sevi pašu.

Citāts no grāmatas:

Džegošs stāsta arī to, ka ceļojot mums attīstīsies tā īstā sajūta – tā iekšējā balss, kuru parastajā ikdienas dzīvē mēs nedzirdam. Tā ir tā, kas saka priekšā, ko darīt, kurp iet, kas ir bīstami un kam var uzticēties. Un tieši tādā veidā īsti ceļotāji vienmēr izbauda pārsteidzošus piedzīvojumus ar laimīgām beigām. Jo viņi klausās. Jo viņi atmodina tās slēptās spējas, ko parasti nomāc ikdienas problēmas un stingrā rutīna, visi standarti, pie kā cilvēks pieturas.

 

Advertisements