Grāmata, kas spēj padarīt par labāku cilvēku

9789984236308

Frēdriks Bakmans… mēģiniet atcerēties un iegaumēt prātā šo autoru, jo viņa darbi ir… es pat nespēju atrast īsti piemērotu vārdu – citādāki, pilni neaptverami skaista un smeldzīga mīļuma, sirsnības un dzīves smalko patiesību atklāsmes. Tie, kuri ir lasījuši romānu “Vīrs, vārdā Ūve” iespējams sapratīs, par ko es runāju. “Omce sūta sveicienus un atvainojas” ir otrs latviešu valodā izdotā zviedra blogera un rakstnieka  Frēdrika Bakmana romāns. 

Omce ir septiņus gadus vecās Elzas vecmāmiņa, taču viņa ir pati neparastākā un ekscentriskākā vecmāmiņa pasaulē, kura smēķē, pieprasa savam juristam slepeni atgādāt viņai uz slimnīcu alu, flirtē ar policistiem un nakts tumsā rāpjas pār žogu zoodārzā. Un tie ir tikai daži no trakulīgajiem gājieniem, ko viņa izstrādā gan viena pati, gan kopā ar Elzu. Un vecmāmiņa zina briesmīgi daudz pasaku, kuras viņa stāsta Elzai, lai novērstu meitenes drūmās domas par kaitinošajiem klasesbiedriem, kas vajā meiteni, par vecākiem, kuri ir šķīrušies un nu katram ir jauna ģimene, par to, ka citāds bērns neiederas gandrīz nekur, vien drēbju skapī dzīvoklī pie Omces, kur abas šad tad ierāpjas un kur Omce stāsta Elzai par Gandrīz-nomod-zemi – pasaku valstību ar sešām karaļvalstīm, kurā mājo prinči, princeses, pūķi, eņģeļi, ēnas, mākoņzvēri un vurses – milzīgi, melni suņiem līdzīgi radījumi ar augstu intelekta līmeni un fantastisku tieksmi pēc cepumiem.

Ja no sliktā nevar izvairīties, tam klāt jāliek daudz vairāk labu lietu.

Humorpilnie dialogi, brīnišķīgi raitā un emocionālā valoda, kā arī visu grāmatas varoņu dzīvju ietērpšana Omces pasakās spēj lasītāju vienlaikus sasmīdināt, saskumdināt, saraudināt un padarīt neaptverami līksmu, atverot līdz šim aizvērtās un pat šķietami ierūsējušās sirds siltuma durtiņas. No šīs grāmatas burtisko staro neaptverami gaišs prieks un pati dziļākā sirsnība, kādu iespējams ietvert rakstītā vārdā. Šis darbs lieliski pierāda maģisko vārda spēku, jo šeit ik teikums lasītājam sniedz līdz izcilībai izkoptu sajūtu gammu.

Ja tev ir Omce, visa dzīve ir “iekļauta cenā”.

Visi pārējie romāna tēli arī ir pietiekami kolorīti un izteiksmīgi. Visu varoņu dzīves romāna gaitā saplūst kopā kā lēnas upes, kuras slēpj savos dziļumos to, ko ikdienā nekad nerādam citiem – pazemojumus, sēras, ilgas un piedzīvotās šausmas. Es diezgan ilgi nevarēju saprast, kas veido nodaļu nosaukumus, līdz pēdējā nodaļā tas atklājās un pie sevis pasmaidīju par šo it kā mazo niansi, kas tomēr ir viena no oriģinālākajām idejām, ko esmu sastapusi literatūrā. Es nezinu, kur autors ņem visu to, ko ieliek savās grāmatās, bet šķiet, viņš ir viens no tiem rakstniekiem, ko es gribētu satikt dzīvajā un saprast, kur slēpjas viņa rakstīšanas stila atslēga. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas gribas to uzdāvināt visiem, kas prot lasīt, lai iedotu to sajūtu, ko cilvēki pieaugot mēdz pazaudēt – sajūtu uztvert pasauli ar sirdi un bez bailēm un šaubām.

Dažādu zināmu pasaku tēlu ievīšana varoņu dzīvesstāstos rada apbrīnojami skaistu realitātes un izdomas saplūsmi, kas pārtop vienā no aizkustinošākajām grāmatām, kādu esmu lasījusi. Vecmāmiņas un mazmeitas attiecības, tāpat kā Elzas attiecības ar pārējiem un kaimiņiem šķiet lielisks paraugs tam, kā veidot saikni ar savējiem un kā piepildīt dzīvi ar dzirkstošu humoru un nebēdnībām, vienlaikus tomēr neaizmirstot, ka dzīve sagādā arī sāpes un izmisumu brīžos, kad zaudējam savus mīļos un priekšā paveras tumšs bezdibenis. Tomēr tieši pasaku pasaule ir tilts pār bezdibeni uz laimīgu beigu piedzīvošanu.

Labākie stāsti nekad nav pilnīgi reāli un nekad nav arī pilnīgi izdomāti.

Vēl šī grāmata mūs mudina būt pašiem, būt tādiem, kas satricina pasauli, kas dara trakas lietas, jo vienkārši tā vajag vai tā gribas. Būt mazliet tādiem kā Omce. Un būt tādiem kā Elza. Būt citādiem un ar to neizsakāmi lepoties.

Pēc izlasītām divām Bakmana grāmatām varu teikt, ka tās ir kā pati dzīve vai kā mīlestība – tu jau zini, ka noteikti sāpēs, bet vienlaikus tas ir kaut kas neprātīgi skaists un neaptverami mīļš, pēc kā mēs visi iekšēji tiecamies.

-Dieva dēļ, tas tak bija pavisam mazs žodziņš, – Omce atcērt. – Nav par ko cepties – nudien!

-Izbeidz tos “Dieva dēļ”! Tā biji tu, kas svieda policistam ar kakām! 

-Beidz uztraukties. Tu runā kā tava māte. Vai tev ir šķiltavas?

-Man ir septiņi gadi!

-Cik ilgi tu grasies ar to aizbildināties?

Izdevniecība: Jānis Roze

Advertisements