Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi

img_3417

Šim savdabīgajam projektam ar intriģējošo nosaukumu “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi” es pēdējā gada laikā ar interesi sekoju līdzi Facebooka lapā un ar lielu nepacietību gaidīju galarezultātu  – grāmatu ar apkopotiem stāstiem un attēliem par sastaptajiem cilvēkiem. Divu entuziastu  – Elīnas Kolātes un Elīnas Kursītes – kopdarbs iepazīstina ar Latvijas iedzīvotājiem, kuri mājo pierobežas ciemos, kuros ir mazāk par 10 iedzīvotājiem. 

Grāmatā apkopoti stāsti par 66 Latvijas pierobežas ciemu iemītniekiem, pie kuriem meitenes aizkļuvušas, parunājušas, pafotogrāfējušas un beigās sarakstījušas grāmatu. Un te nu ir tas iemesls, kāpēc ne tikai mani, bet daudzus citus tik ļoti aizrāva visi mazie stāsti un apraksti par pierobežas ļaudīm. Jo viņos viss ir īsts, viņos ir tā Latvija, ko daudzi no mums pazīst no bērnības – ar vienkāršo dzīvi laukos, dārza darbiem, mājdzīvniekiem, kaimiņu būšanām, kopīgiem priekiem un bēdām, kartupeļu talkām un visu pārējo.  Bez aifoniem, aipadiem, TV šoviem un citiem štruntiem. Un tad rodas sajūta, ka pierobeža ir īpaša vieta, ko neskar mums tik pazīstamās ikdienas problēmas, nu varbūt skar, bet viņi par to nedomā. Protams, var manīt, ka absolūtais vairākums pierobežas iemītnieku ir pensijas gados, jauno ir pavisam maz, un fakts, ka šādi ciemi palēnām izmirst, rada skumjas pārdomas.

Kaut arī no sākuma Vidmants mums draudēja virsū rīdīt suni, beigās viņš steidzās uz vistu kūti un atgriezās ar olu paciņu, ko mums uzdāvināja. Tiesa, nevarēja paskaidrot, kāpēc olas ir zilas. (Piķeļmuiža, Saldus novads)

Bet šo mazmazītiņo bēdīgumu atsver tas īstums, sirsnīgums un pamatīgums, ko var just šajos cilvēkos, viņu dzīvesveidā un pasaules uztverē. Jo te ir jūtama daļa no tās Latvijas,  kura nedaudz citā veidolā no pasaules kņadas paslēpusies pierobežā, kur jūtama tā senā dzīvesziņa – ka jādzīvo, jāstrādā, jādarbojas, jāmīl, jāsvin un jārušinās par spīti visam. Tā pa īstam, neviltoti. Par spīti valdībām, nodokļu politikām, apvērsumiem, ceļu stāvoklim un piena kvotām. Un arī tā var celt sevi un savu māju un Latviju kopumā – dzīvojot un paliekot pierobežā. Satiktie cilvēki lielākoties iemieso dzīvessparu un apmierinātību ar dzīvi, nešauboties, ka labākā dzīve  ir laukos, nevis pilsētā.

Ļoti laba ideja ir lūgt cilvēkiem fotogrāfēties ar melnu tāfeli Latvijas formā, uz kuras uzrakstīts ciema nosaukumu. Dažam labam fotogrāfēšanās ir īpašs notikums, kuram par godu jāsapucējas. Un uzrunā ne tikai apraksti, bet arī fotogrāfijas, kuras īstenībā var uzskatīt par vēsturisku, dokumentālu foto, kam pēc gadiem būs vēl lielāka vērtība, it sevišķi tāpēc, ka liela daļa no ciemiem pēc dažām desmitgadēm izzudīs pavisam.

Man gribētos par pēdējiem mohikāņiem lasīt vēl vairāk, pasmelties to īstumu, atvērtību un sirsnību sev pašai, pasmaidot par aizraujošajiem stāstiem un vēstījuma formas jautro un smeķīgo valodu.

Parunājam, parunājam, līdz Nasija iesaucas””Gribat redzēt liliputu? Tūliņ parādīšu!” Un viņa ieskrien mājā, lai no gultas izvilktu kaimiņieni Mārīti. Vēl šeit dzīvo suns, kurš tiek mīļi dēvēts par Bomzi. (Vecsniķere, Auces novads)

img_3420

Speķim jābūt resnākam nekā maizei. Ja ciemos atbrauktu prezidents, Miša celtu galdā šīs pašas speķamaizes. Gribējām kādu gabalu nopirkt, bet saimnieks norādīja, ka  ir dažas lietas, ko nevar nopirkt par nekādu naudu – ne tikai mīlestība un veselība, bet arī Mišas speķis. (Ubagova, Kārsavas novads).

Jāvēl autorēm turpināt šāda veida ekspedīcijas pa Latviju, jo īstenībā viņu darbs ir nenovērtējama liecība par Latvijas dažādo reģionu kultūrvēsturiskajām atšķirībām, kas vērojamas sastapto cilvēku apģērbā, dzīvesveidā, mājokļa un vides iekārtojumā, pat raksturā un viesmīlības likumos. Un varbūt kādam pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt ceļojumā tepat pa Latviju, lai paskatītos, kā dzīvo pēdējie mohikāņi pašos mazākajos Latvijas ciemos.

Advertisements