Grāmata literatūras baudītājiem: Alesandro Bariko “Misters Gvins”

300x0_misters_gvins

Ir grāmatas, pēc kuru izlasīšanas ir ļoti grūti saņemties, lai uzrakstītu atsauksmi, kas ietvertu sevī kaut mazu daļu no tās emociju buķetes, ko ir sniegusi grāmata. 

Ar Alesandro Bariko daiļradi pirmo reizi iepazinos pirms dažiem gadiem, izlasīdama Homēra slavenākā darba  “Īliada” versijas pārstāstu. Vispirms jāsaka, ka grāmatas anotācija gandrīz pilnīgi neko nepasaka par romāna saturu. Tikpat labi grāmatas aizmugurējo vāku var nepētīt un iepazīt šo darbu negaidot neko pārsteidzošu un tieši tāpēc saņemot visvairāk. 

Džespers Gvins ir slavens rakstnieks, kurš pēkšņi ne no šā ne no tā, pārsteigdams pat savu aģentu, nopublicē avīzē sarakstu ar piecdesmit divām lietām, ko nekad dzīvē vairs nedarīs. Un viena no šīm  lietām ir rakstīšana. Vismaz rakstīšana tās parastajā izpratnē. Tomēr nespēdams gluži iztikt bez sava līdzšinējā amata, Džespers Gvins iedvesmojas no mākslas galerijas apskates un ir apņēmības pilns kļūt par pārrakstītāju un rakstīt cilvēku portretus, tādējādi sekodams dīvainai, alkainai vēlmei ar savu darbu “pārvest cilvēkus mājās”, pieskaroties kaut kam sirreālam un netveramam. Par pirmo portretējamo kļūst Gvina aģenta Toma sekretāre Rebeka, kuru ar rakstnieku drīz vieno vārdos neizteikta, neredzama, bet sajūtama saikne. Saikne, kas viņus abus satuvinās un attālinās.

Jāsaka, ka šī grāmata mani pārsteidza nesagatavotu. Sākusies it kā nevainīgi un miermīlīgi, ieskicēdama galvenā varoņa pamatojumu rakstniecības karjeras izbeigšanai, tā mazpamazām, dīvaini pievilcīgā, groteskā veidā ievelk sevī. Tā varētu kļūt par negaidītu dārgumu īstiem literatūras mīļotājiem, jo ik pa brīdim lasot gadās atrast pa teikuma pērlei, kas šķietami sakrīt ar lasītāja iekšējās pasaules sajūtām – vai nu šajā brīdī aktuālām, vai sen iepriekš izjustām, tāpēc pazīstamām un tuvām. Bariko ir trāpījis desmitniekā ar oriģinālu sižetu, simpātiskiem tēliem, izjustu rakstības stilu, neuzbāzīgi filozofisku domu graudu ievīšanu tekstā un tik tikko sajūtamu simbolismu, ko lasītājs var izvēlēties uztvert, pārdomāt, ielaist sevī vai viegli pārslīdēt pāri.

Studijā viņš nemanīja, ka laiks plūstu, drīzāk viņam šķita, ka atritinās viens vienīgs mirklis, kas vienmēr ir nemainīgi līdzīgs sev pašam.

Rebeka iedomājās, ka agrāk katru reizi, kad lasīja kādu no šī vīrieša sarakstītajām lappusēm, jau tikusi aicināta uz šo patvērumu un būtībā kopš tā laika nekas nav noticis, absolūti nekas – varbūt vienīgi aizkavējušies ķermeņi ir sastājušies īstajās vietās, kā vienmēr, ar novēlošanos.

Tas ir stāsts ne tikai par ikdienišķās dzīves nogurdinātu rakstnieku un viņa mēģinājumu radīt jaunu pieeju rakstīta vārda spēkam. Īstenībā kā viss uz šīs pasaules, arī šis ir stāsts par mīlestību, taču ne tradicionālo, bet tādu, kas strāvo caur skatieniem, nevis pieskārieniem, kas rodas starp it kā ārēji nesaderīgiem cilvēkiem un stāstiem un atbalsojas grāmatu lappusēs, cilvēku portretos, simbolos, nekad neizteikta skaļi, it kā vārdi to aizbiedētu kā tramīgu dzīvnieku. Man personīgi šī ir viena no retajām grāmatām, par kuru varu teikt, ka tā nāca īstajā laikā un vietā. Varbūt skolas gados tā nebūtu raisījusi īpašas sajūtas, bet šobrīd šķiet iemiesojam brīnišķīgu skatījumu uz netveramo rakstīta vārda un mīlestības pasauli. Un jā, uz beigām pie grāmatas nešķirama kļuva arī kabatlakatiņu kaudze, ko tur liegties. Nav labākas grāmatas par tādu, kas tiek lasīta caur personīgo sajūtu prizmu. Vienīgā kritiskā piezīme, ka grāmata ir pārāk īsa, bet varbūt tā arī vajag.

Viņi runājās paši savā laikā, un visapkārt vairs nebija nekā.

Es nevaru apgalvot, ka citiem šī grāmata sniegs tādas pašas sajūtas, kādas tā izraisīja man, iespējams, ka pat otrreizēja pārlasīšana vairs nebūs tas pats, bet sižeta oriģinalitātes, trausluma un vienlaikus spēcīgā saviļņojuma ziņā Bariko “Misters Gvins” ierindosies starp tiem darbiem, kuri spēj atstāt pēdas sirdī. Un tādu nav daudz.

Absolūti burvīgākie citāti no grāmatas:

Bez bailēm neko vērā ņemamu nevar dabūt gatavu.

Mēs neesam personāži, mēs esam stāsti. Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Džespers Gvins teica, ka mēs visi esam kāda lappuse no grāmatas, taču no tādas grāmatas, kuru neviens nekad nav sarakstījis un kuru mēs veltīgi meklējam sava prāta plauktos. Viņš man teica, ka cenšoties sarakstīt šo grāmatu priekš cilvēkiem, kas pie viņa atnāk. Sarakstīt īstās lappuses.

Nāve ir tikai tāds sevišķi precīzs novecošanas veids.

Viņa staigāja, itin kā uzlasīdama pati savus gabalus, kam nav lemts turēties kopā.

Izdevniecība:  “Zvaigzne ABC”, 2016.gads

Advertisements