Zaļā mākslas pilsēta Rūjiena un viesmīlīgās Ķoņu dzirnavas

img_3020

Cik daudz laika nepieciešams, lai varētu teikt, ka esi iepazinis kādu vietu, vai tas būtu Latvijas ciems, pilsēta, novads vai lauku sēta? Vai pietiek ar dažām stundām, lai sajustu to īpašo noskaņu, kas vietu atšķir no citām, vai tomēr tam vajadzīgas dienas, nedēļas vai pat gadi? Iespējams, tas ir atkarīgs no paša cilvēka, cik viņš ir gatavs ļauties un iejusties, saprast un izzināt. Bet varbūt attiecībās ar vietām ir līdzīgi kā satiekoties ar cilvēkiem – tas pirmais moments, pirmās minūtes ir izšķirošais un jau pēc mirkļa tu zini, vai esi gatavs turpināt attiecības un doties savos novērojumos dziļāk, vai tomēr ceļiem jāšķiras uz nesatikšanos.

Esot Rūjienā pirmo reizi, man nebija liela priekšstata par šo Latvijas mazpilsētu, vien, protams, visiem zināmais fakts par Rūjienas saldējuma ražotni. Un tomēr Rūjienā ir diezgan daudz īpatnēju lietu un notikumu, ko vērts uzzināt. Šoreiz ne par saldējumu, bet par citām lietām, kuras iespējams iepazīt šajā Latvijas mazpilsētā un tās tuvumā. Rūjienieši sevi dēvē par zaļo mākslas pilsētu un tā arī dzīvo – zaļi, radoši, oriģināli un īpatnēji. Multikulturāli, jo draudzējas gan ar japāņiem, gan igauņiem un arī ar tiem, kas atbrauc ciemos. Un ja jau 25 gadus pilsētas izstāžu zālē tiek izlikti tikai vietējo darbi, tad jau taisnība vien būs.

Vērts apmeklēt tautskolu, kur darbojas amatniecības biedrība „Rūzele” un citas aktīvās vietējās apvienības. Varētu rasties jautājums, kāpēc apmeklēt, vai tad tur nav redzams tas pats, kas visos amatnieku centros citur Latvijā. Un es atbildētu – lai priecātos par to, ka mazajā Rūjienā, kurā ir ap 3000 iedzīvotāju, joprojām tur cieņā tradicionālās amatu prasmes un roku darbu. Lai pagaršotu burkānu ievārījumu ar ingveru, ķirbju maizi, interesantas ogu mērces un citus gardumus, ko čakli darbojoties, sagatavojušas Rūzeles sievas. Un pats vārds „rūzele” jau to arī nozīmē – rosīga, izdarīga, čakla saimniece. Šeit mīlestība pret Latviju ievijusies tikko ceptas maizes smaržā, cimdu, zeķu, jaku krāsainajos rakstos, krāšņo puķu un auskaru spilgtumā.

Rūjienā var noķert šarmantas Latvijas mazpilsētas gaisotni, kas, iespējams, ir īpaši valdzinoša tieši rudenī, kad koku lapas pilsētai piešķir papildu krāsas. Papusdienot omulīgajā krodziņā „Trīs draugi” vai kafejnīcā ar interesantu nosaukumu „e.d.a”, kur jau atkal izpaužas rūjieniešu tieksme pēc oriģinālā. Pastaigāt pa mazajām ieliņām un gar koka namiņiem. Apskatīt izstāžu zāles un klausīties vietējos stāstus. Un kad izstāžu zāles pārzine, labais gariņš, jums teiks „Atbrauciet vēlreiz! Atbrauciet ciemos pie manis!” ir jūtams, ka tas ir teikts no sirds, pa īstam, neliekuļoti un nemāksloti. Un tad arī jūs dzirdēsiet piedzīvojumu stāstus par rūjieniešu draudzēšanos ar japāņiem, jo Rūjienas sadraudzības pilsēta jau vairākus gadus ir Higašikava, redzēsiet Japānas istabu ar dāvinājumiem un priekšmetiem, kas saistīti ar uzlecošās saules zemes kultūru un tradīcijām. Uzzināsiet, kādu satricinājumu vietējo dzīvē radījusi prezidentu Ilvesa un Bērziņa tikšanās Rūjienā, par to, kā vietējais puisis zīmējis slavenību portretus un izlikdamies par žurnālistu, devies uz kinoļaužu tikšanās vietām Eiropā un Padomju savienībā un savācis slavenu cilvēku autogrāfu kolekciju, ko iespējams apskatīt izstāžu nama telpās. Unikāls objekts ir no 30 000 koka detaļām tapusī Lielvārdes josta, otras tādas pasaulē nav. Jā, rūjienieši uztver lietas mazliet citādāk, viņos mīt radošums un patika pret oriģinālām lietām, cienot citas kultūras, viņi augstu vērtē arī savējo.

Un mans šī ceļojuma pēdējais pieturpunkts Rūjienas novadā – Ķoņu dzirnavas. Ja esat tuvumā, noteikti iesaku šo vietu apmeklēt, jo tai ir laba aura un pavisam noteikti te var atrast patiesu dārgumu – īstuma un citas realitātes sajūtu. Nezinu, kāda noskaņa dzirnavās valda vasarā, bet no āra rudens dzestruma ieejot omulīgajā, veclaicīgajā koka dzirnavu namā, pirmais, ko es sajūtu, ir smarža – tā smarža, kas mūsdienās vairs sastopama retā vietā. Senas, īstas un nesamākslotas lauku mājas smarža pēc koka, dūmiem, uguns un zemes.

Un nākamais, kas nāk pretī, ir siltums. Tas siltums, ko pazīstam no agras bērnības vecmāmiņas mājās, ko rada mājas sirds – iekurta plīts un viesmīlīga, mīlestības pilna sagaidīšana. Un acis klejo apkārt un ikviena lieta, kas te atrodama, šķiet tik iederīga un tieši tur, kur tai jābūt – pie sienām sarindoti maisi sēdēšanai, pie griestiem karājas lieli auduma puzuri, pie sienām salmu rotājumi, balti dvielīši un lina sedziņas. Ikvienā detaļā, pašā mājā un cilvēkos jaušams īstums, sirsnība un pamatīgums, ko nav iespējams radīt mākslīgi. Mūsu uzdevums bija cept ūdenskliņģerus jeb slīcinātos kliņģerus un nav patīkamākas nodarbes dzestrā rudens dienā kā šajā siltajā miera oāzē izveidot savu kliņģeri un vērot, kā kopā ar pārējiem rosīgās, jaunās un smaidīgās saimniecītes rokās tie vispirms tiek ieslīdināti katlā ar karstu ūdeni un pēc tam sarindoti uz paplātes, nosmērēti ar olu, nokaisīti ar ķimenēm un iešauti krāsnī, lai pēc ekskursijas mēs tiktu pie brūniem, kraukšķīgiem gardumiem. Nama otrajā stāvā ir dzirnavas, tādas, ar kādām darbojās pirms divsimt gadiem, un vēl te ir vilnas kārstuve ar iespaidīga izskata tehniku, kura laikam Latvijā nekur citur vairs nav apskatāma. Te tiek uzkārsta vilna, sadalīta pavedienos, uztīta uz spolēm, sašķeterēta un satīta kamolos. Un tad top segas, spilveni un palagi no aitas vilnas. Īsti, dabiski, bez sintētikas. Un ticiet vai nē, bet segas veidošana var būt arī meditatīvs process, un tāpēc Ķoņu dzirnavās iespējams atbaukt un izveidot pašam savu segu, ko čaklās rokdarbnieces sašūs.

Kad esam apēduši siltos un gardos kliņģerus, pa ceļam ieejam vēl kādā dzirnavu namā, kur ir vairākas plašas telpas, un vienā no tām  iekārtots  tāds kā bārs. Aiz bāra letes mūs sagaida pati dzirnavu saimniece, nedaudz ekscentriska un tieši tāpēc tik interesanta. Viņa pavisam noteikti varētu būt prototips kādam grāmatas varonim. Degustēšanai mums tiek celta priekšā pašcepta rudzu maize, baltmaize, medus, ievārījums un ķiploku kraukšķi, kas berami uz maizes. Un arī te nama omulība izpaužas pilnā spēkā. Interesantie saimnieces stāstījumi, gaisotne un tiešām gardā maize papildina vietas lieliskumu.

Kamēr citi izklīduši kur kurais, nama saimniece dažas mūs vedina uz citu telpu parādīt segu darināšanas mākslu. Segas top no dažādiem gabaliņiem, liekot tos kopā pēc izjūtas, krāsu saskaņas, noskaņojuma utml. Te katrs var atbraukt un izveidot savu segu. Kāzinieki priekš jaunā pāra, draugi kopīgā pasākumā, katrs pats sev. Un pati saimniece šķiet tā aizrāvusies ar savu darbu, ka prieks skatīties un entuziasms pielīp arī mums.

Par Ķoņu dzirnavām es domāju vēl ilgi pēc tam, kad bijām atvadījušies no saimes ļaudīm un devušies uz mājām, uz Kokneses pusi. Tā sajūta dodoties prom bija tāda… it kā es pamestu mazu brīnumzemi, pasauli, kurā nav rūpju, steigas un nemiera un dotos tālāk skarbajā, ne vienmēr viesmīlīgajā pasaulē. Es nezinu, varbūt tas ir tāpēc, ka man patīk lauku viensētas un dzīve īstās lauku mājās. Citiem, iespējams, šķitīs neizprotami tas, par ko es te rakstu. Par vecām lietām, par sajūtām, kas pēkšņi rodas no smaržas un siltuma vien, no kaut kā netverama un varbūt pat neizskaidrojama. Bet iesaku apciemot sirsnīgos Rūjienas un Ķoņu dzirnavu ļaudis, aizbraukt un pieskarties siltumam un mieram, sajust kaut ko īstu un patiesu šajā steigas pārņemtajā pasaulē.

Par Ķoņu dzirnavām – http://konudzirnavas.lv/

Advertisements