Paša radīts Briesmonis

300x0_septinasminutespecpusnakts_978-9934-0-5099-2

Pateicoties blogera Daiņa daudzsološajai un pozitīvajai atsauksmei,  manu uzmanību piesaistīja Patrika Nesa  tumšos toņos ieturētais darbs „Septiņas minūtes pēc pusnakts”. Grāmatas vāks gan ir nedaudz maldinošs, jo pašā sākumā to uzlūkojot, rodas iespaids, ka grāmata ir viens šausmu gabals, un arī bagātīgās, bet nedaudz baisās ilustrācijas rada asociācijas ar kapsētām, tumšiem, vientulīgiem namiem un šaušalas uzdzenošiem briesmoņiem, kas mūs apmeklē visu baiļu stundā – drīz pēc pusnakts. Bet varbūt tieši kādu tieši šādas asociācijas piesaistītu izlasīt šo tik daudz balvu saņēmušo darbu un jāsaka, ne velti, jo darbs tiešām ir sava žanra cienīgs un pārsteidzoši labs. 

Konors ir pusaudzis, kuram dzīvē nav paveicies. Viņa ģimene ir izjukusi, tēvs ir pārcēlies uz citu valsti, mātei ir uzsākta pretvēža terapija, vecmāmiņa šķiet kaitinoša, turklāt arī skolā ir problēmas, jo Konors ir atsvešinājies no klasesbiedriem. Neskatoties uz to visu, arī mājās zēnam nav miera, jo gandrīz katru nakti viņš piedzīvo murgu, ko vienmēr pavada tumsa, vējš, kliedzieni un patiesība, ko Konors nevēlas sev atzīt. Un tad kādu nakti pie Konora atnāk briesmonis netālu augošā īves koka veidolā. Tomēr tas nav parasts briesmonis, jo viņš vēlas pavēstīt Konoram trīs stāstus un beigās dzirdēt ceturto stāstu no paša zēna. Stāstu, kas saistīts ar Konora briesmīgāko murgu un ko Konors negrib līdz galam izstāstīt nevienam, pat ne sev pašam.

Stāsts ir vienlaikus reāls un maģisks, apvīts ar noslēpumainības plīvuru un apziņas radītām ainām, kurās savus darbus, domas un vārdus mūsu vietā rada briesmonis. Tas ir stāsts, kuru nevajag izlasīt vienā piegājienā, bet gan baudīt pa mazam gabaliņam ik vakaru, pārdomājot vēstījumu, ko tas nes sev līdzi. Domāju, ka katrs no tā varēs paņemt kaut ko sev, jo tēma, kas skarta šajā darbā, varētu būt svarīga ikvienam kādā konkrētā dzīves brīdī – kādi mēs kļūstam, kad, kā mums šķiet, piedzīvojam dzīves netaisnību, vienalga, vai tas būtu tuvinieku zaudējums, ģimenes problēmas vai klasesbiedru ņirgas? Ko mēs domājam, un kā izpaužam vai tieši otrādi, apslēpjam savas patiesās  jūtas un domas? Kur lai liek sāpes, kas šķiet tik lielas, ka tās nav iespējams ietilpināt savā paša sirdī? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas uzpeld apziņas virspusē un šķiet pārdomu vērti saistībā ar Patrika Nesa darbu. Starp citu, pati idejas autore Šivona Dauda bija slima ar vēzi un nomira 47 gadu vecumā.

Un tomēr es neteiktu, ka šis stāsts piespiestu lasītāju raudāt gaužas asaras vai tikai un vienīgi bēdāties, jo tas ap sevi rada arī pārsteidzošu gaišumu un viegluma sajūtu. Stāsts ir arī par pieaugšanu, par problēmām, ar kurām sastopoties, mēs radām barjeru, lai norobežotos no kauslīgiem skolasbiedriem, no vecāku nevērības vai slimības, no nevēlamiem cilvēkiem, no vientulības,  bezcerības un bailēm.

Mani ārkārtīgi fascinēja briesmoņa stāsti, ko nakts tumsībā viņš ieradās pavēstīt Konoram, stāsti, kuros pasaku elementi savijušies ar negaidītu atrisinājumu un kuros sava loma atvēlēta arī pašam īves kokam. Stāsti par labo un ļauno un to, ka reizēm ir neiespējami atdalīt vienu no otra, jo cilvēkos vienlīdz lielā mērā var pastāvēt abi šie pretmeti, sakotnēji radot neizpratni, izbrīnu un pat netīksmi. bet tas ir labi, jo darbs, kas rada lasītājam tik dažādas emocijas, ir saucams par izcilu darbu.

Stāsti ir kā savvaļas radības. Kad tu tos palaid brīvībā, nav zināms, kādu haosu tie var radīt.

Tu tikai vēlējies, lai beigtos sāpes, – briesmonis sacīja. – Tavas sāpes. Lai tās beigtu tevi norobežot no citiem. Tā ir ļoti cilvēcīga vēlēšanās.

Tu neraksti savu dzīvesstāstu ar vārdiem, tu raksti to ar darbiem. Un nav svarīgi, ko tu domā. Svarīgs ir tikai tas, ko tu dari.

Un beigu beigās jautājums par to, vai briesmonis ir  īsts vai radies paša Konora apziņā, vairs pat nav būtisks. Jo kurš gan spēj pateikt, kas ir īsts un kas nav. Vai tas, ko mēs iedomājamies, ir neīstāks par taustāmo realitāti?

Darba pamatā ir rakstnieces Šivonas Daudas ideja, ko tālāk attīstījis Patriks Ness (autors triloģijai „Haosa spēle”). Pēc šī stāsta iepazīšanas es labprāt pameklēšu citus, pašas Šivonas Daudas darbus. Stāstu papildina vētrainas un ekspresīvas mākslienieka Džima Keja ilustrācijas, kas lieliski ataino darba kopējo spēcīgo, emocionālo noskaņu un piesaista ar savu krāšņumu un maģiskumu. Bez tām grāmata zaudētu krietnu daļu savas burvības.

Tagad atliek gaidīt filmu, kas uzņemta pēc stāsta motīviem un kas būs skatāma kinoteātros no šī gada novembra (režisors Laiems Nīsons):

 

Advertisements