Paslēptie Latvijas stāsti

IMG_0614

Nav labāku stāstnieku un klejotāju pa Latvijas ārēm un neizzinātiem nostūriem kā Imants un Rimants Ziedoņi. Savā grāmatā ar tik trāpīgo nosaukumu “Paradoksālā Latvija” Rimants Ziedonis koncentrētos, kolorītos un piemīlīgi pasniegtajos stāstos un sarunās ar vietējiem atklāj, cik Latvija ir unikāla, skaista, bagāta, neparasta un daudzveidīga, tieši tāpat kā Rimanta sastaptie lauku un mazpilsētu ļaudis – ideju ģeneratori, savādnieki, dīvaiņi, kuri neceļ rūpi par negācijām un politisko situāciju, bet prāto, kā paveikt citādāk, kā izdarīt pa savam. Citēju Rimanta Ziedoņa tekstu uz grāmatas aizmugurējā vāka, kurš ir tik lielisks savā tiešumā, ka jebkuri mani apraksti nestāvēs klāt:

Es nespiežu nevienu ticēt, bet Latvijā ir arī lidojoši akmeņi, nopietnas ežu un strausu kopienas, piramīdas Vidzemes mežos, meteorītu krāteri, kuru malās aug milzu apšu bekas, lokatori, kas uzmanīgi novēro Sauli, pasaulīgu vēju neskartas vietas un vides, bet pats galvenais – cilvēki. Cilvēki, kuri dzīvo un domā mazliet citādāk. Kā dziļi laukos sākt ražot lidmašīnas, kā dabūt uz zemes Visumā klīstošos spirta mākoņus, kā atvairīt ārpasaules nelabās enerģijas, kā sarīkot sirsnīgu koncertu atkritumu izgāztuvē, kā uz čekas mājas jumta uzspraust nacionālo karogu, kā ar motocikletu izbraukt pasauli, kā stalti nodzīvot ar uzvārdu Muļķis, kā līdz trakumam iemīlēties un dabūt galu. 

Ir labi, ka ir tādi cilvēki kā Rimants, kuri iet un “rok dziļāk”, kuri ceļ gaismā neparastos, paslēptos Latvijas lauku apvidu iedzīvotāju dzīvesstāstus, sadzīves faktus, neparastas vietas, enerģētiskus veidojumus, mistiskus pieredzējumus, par kuriem mēs citādi neuzzinātu. Jo Latvija nesākas un nebeidzas ar Rīgu vai Daugavpili vai pierobežu, arī laukos dzīvo cilvēki, un nav tā, ka tur valdītu tikai nabadzība, bezdarbs un bezcerība. Laukos var izdzīvot un ne tikai izdzīvot, bet darboties ar vērienu, kā to dara ungārs Andrašs Fazekašs, kurš te Latvijā apmeties uz dzīvi, selekcionē vīnogu šķirnes, raksta lirisku dzeju, ar dziednieciskām metodēm ārstē cilvēkus un mīl Latviju kā savu dzimto zemi.

Tā nav melone, tas ir arbūzs, – Andrašs piebilda, kad es, kā man likās, pētīju ķirbi.

Un Ziemeļvidzemē, Mazsalacā dzīvo pierādītāja Marta, zinoša, vieda sieva, kura dzird koku valodu, spēj redzēt cilvēka būtību, ierunājusi magnetofonā romānu un, iepazinusi cilvēku dabu no visām iespējamām pusēm, tomēr saglabājusi dvēselisko līksmību. 

Bet nav jau tik vienkārši būt dvēseliski līksmam, dzīvojot ar un starp rēķiniem, plīstošām kanalizācijas caurulēm, blēžiem, pamestiem bērniem, ikdienišķiem darbiem, rutīnas nogurdinātiem skatieniem, ja nav vismaz tādu aizdomu, ka kaut kur ir Glendonas kalni, sarkankrūtīšu pulki, ka tūliņ debesīs atkal parādīsies varavīksne kā aplis.

Un tad Lizumā mājo Vecvērdiņš – traktorists – pašmācības astrologs ar citādu dzīves ritmu un domāšanu, kurš vairās no cilvēkiem, izpētījis Sauli ar binokli, iebarikādējies savā mājoklī, sargājoties no ārpasaules enerģijām, un filozofē par pasaules radīšanu, bojāeju un uzbūvi.

Pirmoreiz kaimiņi man teica, ka es iekšā noteikti netikšot, jo Vecvērdiņam viss esot izrēķināts pēc zvaigznājiem – kad viņš drīkst tikties ar kādu un kad nedrīkst. Visbiežāk jau nedrīkstot. Pēdējoreiz redzēts ar tādu kā ierīci galvā ejot visiem ar līkumu. Vēl man ir stāstīts, ka pie mājas viņš esot ierīkojis laukumu ar lampām stūros iespējamai citplanētiešu atnākšanai.

Tie ir tikai daži no personāžiem, kurus savos klejojumiem izprašņā Rimants Ziedonis. Vēl ir citi, un vēl ir tie, kurus Rimants varbūt nesastapa, bet kurus varam sastapt mēs – izlemjot paceļot pa Latvijas lauku neizzinātiem nostūriem, vietās, par kurām nestāsta glancētie žurnāli un TV pārraides, vietas, kuras paliek slēptas kā dārgumi, redzami vien tiem, kuriem ir laiks un vēlme iepazīt citādo Latviju.

Rimanta valoda ir niansēta un bagāta; ar mīlestību, pietāti un vieglu humoru viņš apraksta savus vērojumus par sastaptajiem ļaudīm. Ikviena nodaļa ir pietiekami saistoša, lai grāmatu izlasītu raiti un ar patiesu interesi.  “Paradoksālā Latvija” pavisam noteikti raisa vēlmi iepazīties ar citām Rimanta Ziedoņa un viņa tēva Imanta grāmatām par Latviju un drīz pienāks kārta arī “Kurzemītei”, “Leišmalītei” un “Austrumu robežai” .

Advertisements