Mīlestība nekad nebeidzas jeb patiess stāsts par dvēseles līdzinieku tikšanos

300x0_cover

Vasaras periodā bloga ierakstu veidošanai laiku atņem citas aktivitātes, tomēr arī  blogu pārskatīšanai laika ir mazāk, tāpēc kaut kur tas viss izlīdzinās. Un tomēr kas gan būtu vasara bez labām grāmatām?! Mazliet ieejot citā žanrā, šoreiz uzmanības lokā psihoterapeita Braiena L. Veisa uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts “Mīlestība nekad nebeidzas”. Veiss ir sarakstījis astoņas grāmatas, no kurām latviski izdotas divas – “Viņpus laika, kur nemirstība” un “Mīlestība nekad nebeidzas”. Autora padziļinātie pētījumi hipnozes un pagājušo dzīvju pieredzējumu jomā ļauj aprakstīt savu unikālo pieredzi darbā ar pacientiem, kuri seansu laikā ir apbrīnojamā veidā pieskārušies sen izdzisušām atmiņām par iepriekšējām dzīvēm un dvēseles radiniekiem.

Šīs stāsts ir par Elizabeti un Pedro – diviem sākotnēji nepazīstamiem cilvēkiem, kuri neatkarīgi viens no otra apmeklē doktoru Veisu, lai atbrīvotos no depresijas, nomāktības un skumjām par zaudētiem tuviniekiem. Elizabete ir jauna uzņēmēja, kura nesen zaudējusi māti un nespēj nodibināt ilgstošas, mīlošas attiecības. Pedro ir meksikānis, strādā tēva firmā un pirms desmit mēnešiem piedzīvojis brāļa zaudējumu, no kura nespēj atgūties. Terapijas laikā pamazām iedziļinoties abu atmiņās cauri gadsimtiem, doktors Veiss saprot, ka Elizabete un Pedro ir radniecīgas dvēseles un viņu dzīves ceļš jau savijies kopā daudzās iepriekšējās dzīvēs. Tomēr ārsta ētika liedz viņam atklājumu darīt zināmu saviem klientiem. Vai Elizabete un Pedro satiksies vai tomēr  šajā dzīvē abu likteņi paliks šķirti?

Savā darbā Veiss apcer ne tikai abu klientu pagātnes pieredzējumus un dvēseļu radinieku pazīmes, bet arī izklāsta savu sākotnējo neticību iepriekšējām dzīvēm un kas šo viņa pārliecību ir mainījis. Pastāv uzskats, ka katrs cilvēks jau reiz ir dzīvojis uz zemes citās, iepriekšējās dzīvēs un katrā savā dzīvē viņš ir bijis kopā ar sev radniecīgām dvēselēm, kuras vieno mīlestība, vārdos neizsakāma pieķeršanās un cieša saikne. Katrā dzīvē mēs viņus atpazīstam kā vecākus, bērnus, brāļus, māsus, draugus, mīļotos vai pat svešiniekus. Lai vai kas viņi būtu, mūsu dvēseles līdzinieki vienmēr ir mums blakus, lai dzīves laikā mēs varētu gūt pieredzi un iemācītos izstarot mīlestību, prieku un labestību.

Katras nodaļas sākumā ir citāts no kāda rakstnieka darbiem, netieši pierādot lasītājam, ka dvēseļu radniecība un iepriekšējo dzīvju esamība ir tikusi aprakstīta un apcerēta arī citos gadsimtos un laikos. Šo grāmatu gribētos uzskatīt par skaistu piemēru tam, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek un tikai tad, kad neuztraucamies par kļūdām pagātnē un nezināmo nākotnē, mēs īstenībā iemācāmies izjust tagadni un iegūt harmoniju un sirdsmieru, pēc kura tā tiecamies. Autors par katru cenu necenšas pierādīt savu taisnību, vien ar piemēriem izklāsta darbā iegūtās atziņas, no kurām daudzas mēs īstenībā iekšēji jau zinām, tikai jautājums – vai atrodam laiku un spēku sevī tās īstenot, tādējādi padarot sevi laimīgu un priecājoties par esamību.

Varbūt kāds jau ir atklājis sev to pašu, ko grāmatas autors, savukārt citam, iespējams, šī grāmata sniegs atbildes uz sen uzdotiem jautājumiem par dzīves jēgu vai esamības noslēpumiem vai arī liks pavērties uz savu eksistenci citām acīm.

Tas, vai ticēt Veisa rakstītajam par reinkarnāciju, iepriekšējām dzīvēm un dvēseļu ceļojumiem laikā, ir katra paša ziņā, tomēr grāmatā tiek uzsvērtas atziņas, ko katrs no mums dziļi sevī atzītu par patiesām.

Mīlestība izklīdina bailes. Tu nevari vienlaikus baidīties un mīlēt.

Kā mēs atpazīsim tos, ko esam mīlējuši? Daudzi mani pacienti to vienkārši zina. Debesīs vai uz zemes viņi izjūt vibrācijas vai enerģiju, kas ir tieši tāda pati kā tiem, ko viņi mīlējuši. Viņi ieskatās personības dzīlēs un zina – sajūt ar sirdi. Saikne ir radusies.

Dvēseli var atpazīt vienā mirklī. Pēkšņa sajūta, it kā tu šo cilvēku zinātu līdz pašiem sirds dziļumiem,- tik dziļi, cik apziņa nemaz nesasniedz. Tik dziļi, kā reizēm nepazīstam pat savus ģimenes locekļus. Tu intuitīvi zini, ko teikt un kā šis cilvēks reaģēs. Drošības izjūta par to, ka vari uzticēties, ir daudzkārt lielāka par to, ko iespējams iegūt, kādu pazīstot dienu, nedēļu, vai pat mēnesi. Bet dvēseles atpazīšana var notikt arī lēnām un pakāpeniski.

Mēs ne tikai esam spējīgi kļūt par mīlošām un garīguma pilnām radībām – cilvēkiem, kas spēj dot, būt laipni, nest mieru, – bet būt par cilvēkiem, kas piepildīti ar gaišu prieku. Mēs jau tādi esam. Tikai esam to aizmirsuši, un mūsu ego kavē to atcerēties.

Pagātnei ir pielikts punkts. Mācies no tās un ļauj tai iet. Nākotne vēl nav pienākusi. Veido ieceres, bet netērē laiku, uztraucoties par tām. Kad beigsi apcerēt to, kas jau ir noticis, un uztraukties par to, kas varbūt nekad nenotiks, tikai tad pa īstam vari piedzīvot pašreizējo brīdi. Un sajutīsi dzīvē ienākam prieku.

Advertisements