Linda Nemiera “SOFIJAS NOSLĒPUMS”

9789934060731

„Sofijas noslēpums” ir sestā latviešu autores Lindas Nemieras grāmata, šoreiz ne fantāzijas lauciņā, bet gan kriptoromāna žanrā bez fantāzijas elementiem, ja vien par tādiem neuzskata leģendu par Atlantīdu, ap ko grozās grāmatas tēma un galveno varoņu darbība.

Gide un vēsturniece Veronika kādu vasaras vakaru Rīgā satiekas ar draudzeni Marutu, kura  piedāvā Veronikai kopīgu ceļojumu uz Stambulu baudīt vēstures un kultūras vērtības. Neko aizdomīgu nenojaušot Veronika piekrīt piedāvājumam un abas draudzenes ierodas Turcijas krāšņajā metropolē Bosfora līča krastā, kur atklājas, ka Maruta ir izplānojusi šo ceļojumu, lai Svētās Sofijas katedrālē meklētu norādes uz mītisko zemi – visu pasaules zināšanu un gudrību šūpuli – Atlantīdu. Sākot meklējumus, neskatoties uz Veronikas sākotnējo skepticismu, drīz abas saprot, ka ir uz pēdām kaut kam nozīmīgam, jo viņu pēdu dzīšanas manevrus sāk traucēt kāds svešinieks, izteikdams pat nāves draudus. Par spīti draudošajām briesmām un grūtībām meklējumi no Stambulas aizved uz Svētās Sofijas katedrāles mazo māsu Trabzonā,  uz Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju un Varnas nekropoli. Vai beidzot būs pienācis īstais brīdis nākt gaismā gadu simtiem glabātajai Atlantīdas noslēpumainajai atrašanās vietai?

Lasot autores iepriekšējos Zvaigzne ABC izdevniecībā izdotos darbus „Kaķis maisā” un „Kaķa lāsts”, jau biju iepazinusi Lindas Nemieras viegli lasāmo, humorīgo rakstības stilu un arī „Sofijas noslēpums” nelika vilties. Galvenie darbības virzītāji ir diezgan kolorīti varoņi, kuru aprakstiem netiek žēloti spilgti epiteti un vizuālo skatu uzburoši teikumu virknējumi. Lasītājiem noteikti patiks autores asprātības un trāpīgie salīdzinājumi, kas darbam piešķir vieglumu un jautrības pieskaņu, tomēr atsevišķās romāna vietās jūtams pārspīlējums ar pārāk apzinātu citu sinonīmu meklēšanu. Ja ir jāpiemin mute, tad tieši šāds vārds arī būtu jālieto, nevis “barības uzņemšanas atvere”, jo tad apraksts sāk izklausīties pārāk nedabiski.

 Pats lielais ļaundaris Uldis gan biežāk izraisa smaidu nekā patiesu izbīli, iespējams, tāpēc, ka romānā pieminētā Atlantīdas meklējumu bremzēšanas biedrība ir aprakstīta ļoti virspusēji, bez organizācijas darbības apraksta, principiem un mērķiem un rodas sajūta, ka tas vienkārši ir kārtējais bezvārda, bezsejas mistiskais grupējums, ietverts, lai būtu kam piešūt nāves draudus, ko saņem abas draudzenes un viņu palīgi.

Spilgti un vizuāli iespaidīgi kultūrvēsturisko objektu apraksti, kārdinošu ēdienu pieminēšana un patiesi aizraujošā veidā pasniegti vēsturisko notikumu atstāsti mijas ar spraigu romāna darbību, galveno varoņu rikšošanu starp dažādām valstīm un mirkļiem, ko pašam lasītājam rodas vēlme piedzīvot, piemēram, izbaudīt Sv.Sofijas katedrāli, kuras kupols pateicoties arhitektūras brīnumainajam risinājumam šķietami karājas gaisā, nakts aizsegā apbrīnot Zilās mošejas karaliskos minaretus, piedalīties īstā turku naktī, izgaršot turku un bulgāru nacionālo virtuvi, ienirt eksotiskajā krāsu, skaņu un garšu virpulī, ko dēvē par Stambulas tirgu un vēl un vēl.

Apsveicama ir Lindas Nemieras vēlme rakstīt par latviešiem un piedzīvojumiem, kas bieži vien noris mums pazīstamās Rīgas vietās, padarot romānu vēl tuvāku mūsu pašu gaumei un mentalitātei. Grāmata ir kā radīta vasaras dienu baudīšanai, apvienojot sevī izklaidi, kultūras un vēstures zināšanas, eksotisku ceļojumu, dzirkstošu humoru un spraigu, piedzīvojumu pilnu sižetu, kas ieintriģēs līdz pat romāna noslēgumam.

„Bet tad tas nozīmē, ka līdz šosejai ir četras stundas?” Marutas balsī saklausīju neticību un nolemtību vienlaikus. „Kā tā var būt – ar auto piecpadsmit minūtes, bet ar kājām – četras stundas!” „Nu bet padomā pati. Mašīnai zem pārsega ir  vismaz simts zirgi, bet šeit tu slāj viena pati ķēve ar savām kārnajām kājiņām”.

Advertisements