Mītiskā Kurzeme francūža acīm

300x0_cover

Pirmo reizi žurnālists un rakstnieks Žans Pols Kofmans Kurzemes vārdu dzird Kanādā, kur jaunības gados iepazīstas ar skaisto Māru, kuras vecāki kara laikā emigrējuši no Latvijas, lai uzsāktu jaunu dzīvi Kanādā. Mīlestība pagaist, bet dziļi sirdī Kofmanam joprojām paliek mītiskā Latvijas novada – Kurzemes vārds. Un trīsdesmit gadus vēlāk, saņēmis uzdevumu no redaktora rakstīt par Baltijas valstīm, viņš izvēlas sekot sirdbalsij un dodas iepazīt Kurzemi.

Kurzeme…, viņš aizsapņojas. To es bieži esmu manījis: daudzi kļūst sapņaini, kad izrunā šo vārdu.

Neuzbāzīgi informējoša, kolorītiem aprakstiem un smalkiem ieskicējumiem bagāta, reportāžas  stilā veidotā Žana Kofmana grāmata aizved lasītāju uz nostaļģisko laiku – deviņdesmitajiem gadiem, kad Latvija, atguvusi neatkarību no Padomju Savienības, lēnām atgūstas no ierūsējušās eksistences, emocionālās stagnācijas un padomiskās domas un ideoloģijas šaurības. Ko gan pārpilnībā un apmierinātībā ieslīgušajā patēriņa sabiedrībā audzis francūzis redz Latvijā laikā, kad to tikko skārusi atmoda? Kādu Kurzemi caur savas uztveres prizmu ierauga Žans Pols Kofmans un kas viņu sagaida Ventspilī, Liepājā, ezera mājā vientulīgajos Kurzemes laukos un tumšajos mežos, noslēgtajās mazpilsētās un laika zoba skartajās un cilvēcisko vājību nīcinātajās Kurzemes pilīs un muižās?

Šejienes pasaulei nepiedienas mainīgais un netaustāmais, tā, šķiet, labi jūtas tikai ar patieso un pamatīgo.

Ko mēs paši latvieši zinām par savu zemi? Droši vien ne tik daudz, kā gribētos, tāpēc šī grāmata varētu būt sākums sava dzimtā novada atklāšanai, pavisam citādam skatījumam uz it kā zināmiem notikumiem. Kurzemē Kofmans kā detektīvs dzen pēdas Augšamcēlējam – vācu kapu meklētājam, domās seko bijušajai jaunības mīlestībai Mārai, kuras dzimtas saknes iestiepjas Kurzemes vētrainajā piekrastē, ceļo pa trimdinieka – Francijas karaļa Luija XVIII gandrīz izdzisušajām pēdām, apmeklē Sabiles vīna kalnu, vecās muižas un pilis.

Interesanti ir gūt ieskatu autora saskarsmē ar šobrīd Latvijā zināmiem cilvēkiem – Aivaru Lembergu, Rimantu Ziedoni u.c. Būdams žurnālists, Kofmans ir precīzs cilvēku dabas  novērotājs un tik izsmeļoši un smalki apraksta sastaptos personāžus, ka lasītājam uzreiz ir pilnīgi skaidrs cilvēka raksturs, it īpaši tā acīmneredzamās, slēptās puses. Īpaši kolorīti aprakstīti tēli ir pils uzraudze, kura izskatās pēc dižas skaistules, Kofmana nenotveramais Augšāmcēlējs, zinošais un valdonīgais, pa Kurzemi klejojošais vācu profesors, gids Vladimirs, kurš nejūtas ne kā latvietis, ne krievs.

“Kurzeme ir kā dzintars. Izturīgs, ciets, šķietami gluds. Domā, ka tas ir caurspīdīgs, taču tā ir ilūzija. Jūs zināt, ka dzintaram piemīt spēja mainīt formu. Piesargieties, kungs, no Kurzemes un tās nerealitātes! Ja dzintaru paberzē ar audumu, tas spēj pievilkt vieglus priekšmetus. Jūs esat ļāvies vārda vilinājumam. Un, lai pretotos Kurzemei, jābūt stipram.”

Kofmans savā ceļojumā un pētnieciskajā apcerējumā par Kurzemi ļoti labi akcentē to, ko mēs, ģeogrāfi, dēvējam par vietas izjūtu (sense of place) – nepastarpināta kādas vietas emocionālā uztvere, paša cilvēka iekšējās sajūtas par kādu ģeogrāfisku vietu, ko rada un veido paša pieredze, raksturs, personība. Jo ir vietas, ainavas, mājas, kuras mums izraisa īpašas sajūtas, bieži vien vārdos neaprakstāmas, to var dēvēt par vietas auru, noskaņu, ko sajūtam tikai katrs pats individuāli. Un Kurzemē Kofmans ir atklājis šo svešādo valdzinājumu, ko var izjust vien ļaujoties vietas būtības iepazīšanai caur vēstures, kultūras bagātībām, caur atdzimšanu, kuras priekšvakarā 90-gados atradās Kurzeme, caur cilvēkiem, sākotnēji skarbiem un noslēgtiem, bet iepazīstot tuvāk, radošiem un stipriem, caur dabas skaistumu un harmonisko vienotību ar tautu un tās dvēseli.

Bīdāmo durvju troksnis no ārpuses atnes apslāpētu skaņu, vienlaikus burkšķošu un svelpjošu, kas nenāk no vēja vien, bet no kādas dziļākas balss. Mūsu ģeogrāfiskajā trelpā to nav iespējams dzirdēt, tā ir tādas dabas murmināšana, ko cilvēks vēl pilnībā nav pieradinājis.

Vienīgais, ko es gribētu pārmest autoram, ir zināma mēroga neorganizētība, minot vēsturiskos notikumus, personāžus un faktus, jo lasītājam var radīt grūtības autora pieminēto Kurzemes vēstures notikumu sakārtošana hronoloģiskā secīgumā un aprakstīto vēsturisko personu savstarpējā saistība.

Kofmana darba angļu valodas versijā ir zināmā mērā intriģējošs nosaukums, kam paši kurzemnieki diez vai gribētu piekrist.

Šīs zemes patiesība ir ziema.

Stendāls apgalvo, ka mēs ceļojam, lai atrastu zaudētās sajūtas – kā “atmiņas par rokasspiedienu tumsā”

Advertisements