Ģeniālais dumpīgums: Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

7569027

Kā gan var uzreiz neiepatikties grāmata, kuras pats pirmais teikums skan šādi: „Ja jūs patiešām gribat to visu noklausīties, tad droši vien vispirms vēlēsieties zināt, kur esmu dzimis, kāda bijusi mana stulbā bērnība, ar ko nodarbojušies mani senči pirms manas nākšanas pasaulē un tā tālāk, vārdu sakot, visas šīs muļķības Deivida Koperfīlda garā, bet, patiesību sakot, man nav nekādas patikas to klāstīt.”

Džeroma Deivida Selindžera pirmais publicētais, visiem zināmais romāns „Uz kraujas rudzu laukā” man sagādāja tik patīkamu literatūras piedzīvojumu un pārsteigumu kā reti kura grāmata. Vienīgais, ko zināju par šo darbu pirms lasīšanas – ka tas ir dēvējams par klasiku. Apzināti nelasīju citas atsauksmes, nezināju sižetu, laika periodu, darbības vietu, absolūti neko un rezultātā Selindžers mani apbūra un savaldzināja ar savu neordināro vēstījuma formu.

Grāmatas pamatā ir galvenā varoņa – pusaudža Holdena Kolfīlda domu monologs, dzīves jēgas un piepildījuma meklējumi grūtajā, emocionāli nestabilajā pusaudža vecumā. Holdens mācās Pensejas privātskolā  un  kad no turienes tiek izmests, dodas savās bezmērķīgajās gaitās, paralēli pie sevis spriezdams par sev pazīstamo cilvēku raksturiem, darbībām, nicinādams gandrīz visu un visus.

Holdena domu un runas veids ir piemīlīgi nicīgs, destruktīvs, dumpīgs un asprātīgi pārspīlēts, bet ar to saskarties ir aizraujoši un grāmatu jebšu Holdena domu gājienu var “aprīt” vienā elpas vilcienā, sākot no brīža, kad viņš apraksta savu privātskolas biedru raksturus līdz pat  bezjēdzīgajai klaiņošanai un bohēmiskajai, vientulīgajai uzdzīvei Ņujorkā.

Brīžiem laužas ārā varoņa emocionālā nestabilitāte, tieksme pašiznīcināties un dzīves jēgas nesaskatīšana. Un tomēr cauri nicīgajai izteiksmei ir jaušama Holdena vēlme pēc īstuma, patiesuma, cilvēcības, pēc kaut kā, kam atdoties ar sirdi un dvēseli, ko mīlēt, nevis nicināt. Protams, tas ir sapņotāja – ideālista, kurš dzīvi principā noraksta kā bezjēdzīgu, skatījums, un to, vai Holdens atrod savas dzīves piepildījumu, lasītājs neuzzina, bet tas arī varbūt nav būtiski. Galvenais, lai to atrod lasītājs.

Bija brīži, kas mani aizkustināja – Holdena sarunas ar mazo māsiņu, viņa attieksme pret  draudzeni Džeinu Gallaheru, viņa teiktais par savu sapņu darbu. Grāmatas nosaukums angļu valodā ir The catcher in the rye – kas ir arī Holdena sapņu darbs – varbūt tas nav domāts nopietni, bet lasot to grāmatas kontekstā, šis apraksts liek aizdomāties.

Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā neviena pieaugušā, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, – saproti, viņi draiskojas un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai neviens nenokrīt lejā no kraujas. Tas ir viss mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā.

Vispār šis darbs ir jālasa starp rindām, vienlaikus cenšoties izprast autora slēptos zemtekstus par sabiedrību, par attieksmi pret citiem, liekulību, uzvedības normām utml. Tiek apgalvots, ka “Uz kraujas rudzu laukā” ir domāts skolas vecuma jauniešiem, bet noteikti grāmatas mērķauditorija neizslēdz arī cita gadagājuma lasītājus. Pieņemu,  ka vienmēr būs cilvēki, kuriem šis darbs šķitīs ģeniāls, bet būs arī tādi, kuri to uzskatīs par pusaudža emocionāli nestabilu samurgojumu, no kura neko jēdzīgu sev neizlobīs. Es to gribētu uzskatīt par ģeniālu.

Lasot brīžiem es skaļi smējos, brīžiem saskumu par to, ka daudz kas no varoņa piedzīvotā diemžēl mūsu sabiedrībā ir patiesība. Grāmata nav bieza, to var izlasīt ātri, bet efekts un pēcsajūta ir nenoliedzama. Jautājums, ko lasītājam jāuzdod sev pēc grāmatas izlasīšanas, – ko gan Selindžers ir centies pateikt caur  sava varoņa raksturu un attieksmi? Jo tie esam mēs, ko Holdens nicina, tās ir sabiedrībā iesakņotās rīcības un uzvedības modeļi, kas, iespējams, romānā parādīti visai sakāpināti un pārspīlēti, tomēr eksistējoši arī realitātē, un ne jau tikai 20.gadsimta 50.gados, kad romāns publicēts, bet arī šodien.

Otra, Martija, dejoja baismīgi. Ar viņu dejot bija tas pats, kas staipīt  Brīvības statuju apkārt pa zāli.

Nenobriedis cilvēks alkst mirt varoņa nāvē par cildenu mērķi, nobriedis ir ar mieru necili dzīvot šā cildenā mērķa labā.

Advertisements