Grāmatu aptieka

300x0_lavanduist_978-9934-0-5032-9

Varbūt šī grāmata būtu paslīdējusi garām manai uzmanībai un es būtu dzīvojusi tālāk, tā arī neiepazīstot to īpašo valdzinājumu, ko tā sniedz. Taču pateicoties burvīgajai Andas  atsauksmei (blogs andasstuff.wordpress.com) un faktam, ka šis darbs ir par un ap mīlestību pret grāmatām, es, kā patiess grāmatu mīļotājs, nespēju neizlasīt Nina Georges romānu “Lavandu istaba”. 

Žans Pardū ir grāmattirgotājs, kuram pieder amizanti iekārtots grāmatu kuģis – literārā aptieka, noenkurots Parīzes kanālā, un viņa talants ir ieteikt cilvēkiem grāmatas atkarībā no viņu dvēseles stāvokļa un vajadzības dziedēt sevi. Tomēr pats Žans ir norobežojies no cilvēkiem, no baudām, prieka un draugiem, jo pārdzīvo divdesmit gadus senu notikumu, kad viņu atstāja dzīves mīlestība, sieviete, kas Pardū bija kā viņa mūža labākā grāmata – aizkustinoša, baudāma un iedvesmojoša. Visus šos gadus Pardū ir glabājis mīļotās atvadu vēstuli, spītīgi atsacīdamies uzklausīt viņas pēdējos sev veltītos vārdus un sodīdams viņu caur savām paša ciešanām un atsacīšanos, līdz beidzot kāds notikums sakustina Žana Pardū ledū sastingušo eksistenci un viņš izlasa vēstuli. Atklājums liek grāmattirgotājam pamest dzīvesvietu, atkabināt savu grāmatu kuģi no krastmalas un kopā ar jaunu rakstnieku Maksu abi dodas uz Provansu – Pardū meklēt savu mūža mīlestību, piedošanu un savas dzīves piepildījumu, jaunais autors Makss – atrast iedvesmu otrajai grāmatai.

Kā ikviens ceļš uz pasaules arī šis abiem nes jaunas, patiešām svarīgas atklāsmes, tas uzplēš vecas rētas, lai tās no jauna sadziedētu, šoreiz uz visiem laikiem, tas paņem spēku un atdod atpakaļ trīskārtīgi, tas atrod un izrok viņus pašus no viņu dvēseles gruvešiem,ko tur sametuši citi cilvēki ar savām nepareizajām rīcībām un salauztajām domām.

Kas gan ir šī mistiskā Lavandu istaba grāmatas nosaukumā? Tajā Žans ir ieslēdzis savus pagātnes mirkļus, savas sirdi plosošās sāpes, izmisumu par zaudēto mīlestību un savas cerības, visu, visu, ko cilvēkam ir nepieciešams izsāpēt, lai dzīvotu tālāk skaistu un emocionāli piepildītu dzīvi.

Pats skaistākais, ko šajā darbā uzbur Nina George – tā ir literārā aptieka un  Žans Pardū – apburošais, mierīgais grāmatu aptiekārs vien uzlūkojot cilvēku, spēj saprast dziļi apslēpto dvēseles vainu un ieteikt zāles, kuras sniegs mierinājumus un izārstēs no emocionālās stagnācijas, bailēm, nedrošības, mazvērtības sajūtas un citām vainām uz visiem laikiem.

Šis darbs ir par cilvēka ceļu atpakaļ pie sevis un par mīlestību – gan pret grāmatām, gan pret cilvēkiem, bet vai savā būtībā tas nav viens un tas pats? Valdzinoši Provansas lauku dabas, ēdienu un ciematiņu  apraksti (mans nākamais ceļamērķis būs Provansa!), inteliģents humors, burvīga sajūsma par grāmatām, un pāri visam – mīlestība tās visskaistākajā formā. Lasiet šo grāmatu, lai sajustu, ko nozīmē mīlēt līdz pašiem dvēseles dziļumiem – sevi, grāmatas un savus tuvākos par to, kas viņi ir un ko viņi mums sniedz, nevis par to, kādiem viņiem būtu jābūt.

Citāti no grāmatas:

Dienvidos tu klausies jūras šalkās, lai apjaustu, ka smiekli un raudas skan vienādi un dvēselei dažkārt ir jāraud, lai būtu laimīgs.

Viņš bija zinājis, ka nekas nebeidzas. Ka dzīvē viss saplūst cits citā. Ka nebija nekā, ko viņš varētu izdarīt nepareizi.

Makss ar zīmuli bija pasvītrojis teikumus, blakus pierakstījis jautājumus; viņš bija lasījis grāmatu tā, kā to vēlētos katra grāmata.

Makss šo ceļojumu jau bija iesācis. Ar katru grāmatu viņā jau būs kas vairāk no pasaules, lietām un cilvēkiem.

Mīlestība ir dzīvoklis. Dzīvoklī viss būtu jālieto, nevis jānosedz vai “jātaupa”. Tikai tas dzīvo, kurš arī mīlestību apdzīvo pavisam un nebīstas ne kādas istabas, ne durvju. Strīdēties un maigi pieskarties – vienlīdz svarīgi ir abi, vienam pie otra turēties un atkal atgrūst – arī. Tas ir eksistenciāli svarīgi, lai tiktu izmantota katra mīlestības istaba. Citādu tur iemājo spoki un smakas…

Ir jāapēd kādas zemes dvēsele, lai to saprastu. Lai izjustu cilvēkus. Un dvēsele ir tas, kas tajā zemē aug. Tas, ko cilvēki katru dienu redz, saož un kam pieskaras. Kas reiz izceļo viņiem cauri un pārveido no iekšienes.

Pieradums ir  bīstama, iedomīga dieviete. Tā nepieļauj neko, kas pārtrauktu viņas valdīšanu. Citu pēc citas tā nogalina ilgas. Ilgas pēc ceļošanas, pēc cita darba, pēc jaunas mīlestības. Tā kavē mūs dzīvot tā, kā gribam. Jo aiz pieraduma mēs vairs nedomājam, vai vispār vēl gribam to, ko darām.

Tas, ko rakstnieki rakstīja, bija viņu sirds, viņu Dvēseles skaņa.

Katram cilvēkam ir kāda iekšēja istaba, no kuras uzglūn viņa dēmoni. Tikai tad, kad viņš atver istabas durvis un nostājas viņu priekšā, tikai tad viņš ir brīvs.

 

Advertisements