Septiņu torņu pilsēta – Lībeka

IMG_1032

Ja man būtu jānosauc tikai viena Vācijas pilsēta, kuru es ieteiktu apmeklēt, tā noteikti būtu Lībeka. Protams, nepretendēju uz godu pazīt visas Vācijas pilsētas, jo esmu pabijusi tikai dažās, taču viennozīmīgi Lībeka ir atmiņā paliekoša un atšķirīga: marcipāna smaržās ietinusies, septiņu vecpilsētas torņu greznota, ūdeņu, kuģīšu un laivu ieskauta, ik rītu baznīcu zvanu skaņu pamodināta, kādreizējā Hanzas savienības galvaspilsēta arī šodien ir izteiksmīga, rosīga un pievilcīga, tā spēj piedāvāt to, ko mūsdienās tik reti sanāk sastapt – dabisku autentiskumu un neuzbāzīgu senatnīgumu, gadsimtu gaitā labi saglabātas vērtības, iekšēju mieru un harmonisku skaistumu, kas izpaužas ēkās, dekoratīvajos iekšpagalmos, namu torņos, skatlogos un neskaitāmajos aci piedurošajos objektos, kas fotogrāfam ir īsts sapnis un medusmaize. Vai drīzāk jāsaka nevis medusmaize, bet marcipāns, jo ar to Lībeka ir īpaša jau vairāk kā divsimt gadu. Bet par visu pēc kārtas.

Parasti tas, ko ceļojumos cilvēks tiecas iegūt, ir sajūtas. Viss – iepirkšanās, populārāko vietu apskate, kafejnīcu apmeklējumi ir nevis tikai triviāli pieturas punkti, bet gan prieka piepildītu  mirkļu un no ikdienas atšķirīgu sajūtu meklējumi. Šoreiz ceļojuma aprakstā garu tekstu nebūs, būs manas sajūtas no diviem Lībekas ceļojumiem, katru reizi iepazīstot un iemīlot šo vienreizēji skaisto pilsētu mazliet vairāk.

Lībekas iedzīvotājiem ir pašiem savs Pizas tornis. vairāk kā piecus simtus gadus senie vecpilsētas vārti ir mīlīgi iešķībi, jo būvēti uz nestabila pamata, tagad, protams, pamati ir kārtīgi iebetonēti un celtne vairs nešķiebjas. Tiesa, stāvot tiem tieši pretī un ejot cauri, šis efekts nav manāms, tamdēļ jānoiet gar vārtu sānu.

Ja kaut kas vāciešiem patīk, tad tās ir caur gadsimtiem saglabātas vērtības, mantojums un kvalitāte. Tieši vecpilsētas sirdī uz galvenās ielas pie rātsnama gozējas, manuprāt, krāšņākais Lībekas veikals-kafejnīca Caffe Niederegger. 1806.gadā konditorejas meistars Johans Georgs Nīderegers (Niederegger) nodibināja kafejnīcu, kurā iespējams baudīt un iegādāties saldumu, ko no pirmsākumiem jau vairāk kā divsimt gadu garumā ražo ģimenes uzņēmums, šobrīd septītajā paaudzē – tas ir marcipāns vairāk kā 300 dažāda veida izstrādājumos. Veikala plaukti ir pārpilni ar marcipānu un saldumiem neiedomājamās variācijās un šo vietu var apmeklēt arī kā tūrisma objektu, pat neko nenopērkot. Kaut gan diez vai tas būs iespējams, jo, ieraugot no marcipāna veidotos augļus, konfektes, pilis un figūriņas, roka pati stiepsies, lai aplūkotu marcipāna mākslas darbus un kaut ko aizvestu mājiniekiem. Un pat man, kurai šis saldums nekad nav īsti paticis, nākas atzīt, ka Caffe Niederegger ir iespaidīga. Skatlogu rotā milzīgas marcipāna figūras, arī uzņēmuma dibinātāja Nīderegera biste.

Esot Lībekā, noteikti jāpastaigājas pa mazajiem, šaurajiem iekšpagalmiņiem, kuros valda brīnišķīga nošķirtības gaisotne, mājīgs klusums un kā slepenā izstādē iespējams aplūkot dekoratīvi noformētas fasādes.

Lībekas vecpilsētā ir septiņi torņi un visi tie pieder dažāda lieluma baznīcām. Dažās no tām ieeja ir par brīvu vai par ziedojumiem. Lielākajā un augstākajā – Svētā Marijas baznīcā aplūkojami gan 2.pasaules kara laikā Lībekas vecpilsētas bombardēšanas laikā nokritušie torņa zvani, gan iespaidīgi diženās velves un gleznojumi. Ārpusē pie baznīcas sienas tup velniņa statuja, par kuru vēsta turpat blakus lasāmā leģenda. Savukārt Sv. Jākoba baznīca ir oficiālais Santjago de Kompostelas svētceļnieku maršruta punkts.

Vērts noiet gar Lībekas kultūras centru un palūkoties uz pasakaino vecpilsētu no malas, ieraugot visā krāšņumā torņus, namu fasādes un daudzveidīgos kuģīšus un laivas, kas, pietauvoti Traves upes kanāla malā, veido ziemeļniecisku ainavu.

Kopš 2015.gada maija vecpilsētā ostas pusē ierīkots Eiropas Hanzas savienības muzejs.  Tā kā Hanzas savienībā savulaik darbojušies arī Livonijas tirgotāji un Hanzas ceļi veduši cauri arī Koknesei, Kuldīgai, Straupei, Limbažiem, Cēsīm, Valmierai, Rīgai, Ventspilij, muzejs noteikti būs interesants latviešiem, jo sniedz bagātīgu, saistošā veidā noformētu izziņas materiālu par viduslaiku cilvēku sadzīves apstākļiem, tirgotāju ikdienu, maršrutiem, kontaktiem ar citām zemēm, par kariem un Hanzas laika pilsētām, cilvēkiem un notikumiem no 12.gadsimta līdz pat mūsdienām. Izmantotās modernās tehnoloģijas garantē pavisam jaunu muzeju iepazīšanas pieredzi, stipri atšķirīgu no pierastās. Muzeja veikalā iegādājos suvenīru – Lībekas vārtu piparkūku formiņu.

Viens no Lībekas labākajiem restorāniem Schiffergesellschaft iekārtots viduslaiku ēkā atbilstoši Lībekas kā ostas un tirgotāju pilsētas vēsturei – senlaicīgu buru kuģu modeļi pie griestiem, sveču gaisma, ķīniešu lukturi, ozolkoks, noslēpumaina pustumsa un vēsture, kas joprojām elpo no nama mūriem, mēbelēm un to izkārtojuma. Tālajā 1535.gadā Kapteiņu brālība ieguva šo īpašumu un kopš 1868.gada namā iekārtots restorāns, kurā saglabājušies oriģinālie galdi un soli, kā arī to izkārtojums garās ailēs. Arī dekoratīvo kuģu modeļi ir unikāli, vecākajam ir vairāk kā četrsimt gadu.

Lībekas vecpilsēta ir kā solis pagātnē ar skatu nākotnē. Pastaiga tajā ir mazu mirkļu un īpašu sajūtu pilna pasaule.

Foto no 2014.gada maija un 2016.gada aprīļa (Māra Bitāne).

Advertisements