Gaiša prieka un skaistu skumju grāmata

fredriks_bakmans_-_virs_varda_uve

Grāmatu pasaulē nemaz tik bieži negadās, ka tikko izlasītu grāmatu pārņem vēlme lasīt atkal no sākuma. Un tādēļ šādus darbus gribas paturēt sev kā dārgu pērli, kas netīšām nozvejota rakstīta vārda bezgalīgajā jūrā. Ja gada beigās pasūrojos, ka ilgi nav sanācis turēt rokās grāmatu, kas aizrauj, iepriecina un liek just līdzi, tad nu es beidzot varu teikt, ka šis lāsts ir lauzts.

Ūvem ir 59 gadi. Kopš sievas nāves Ūve viens pats mitinās parastā rindu mājā Zviedrijā. Ik rītu Ūve dodas apgaitā pa savu kvartālu un seko līdzi, lai neviens nepārkāptu noteikumus, nenovietu auto, kur pagadās, un visu darītu, kā pienākas. Par visu vairāk Ūvem nepatīk trokšņaini kaimiņi, birokrāti un cilvēki, kuri pārkāpj noteikumus. Un vienīgā automašīna, ko Ūve atzīst ir Saab. Un varbūt vēl Volvo izņēmuma gadījumos. Un vēl Ūve plāno aizet no dzīves, kurai nesaskata itin nekādu jēgu, kopš vienīgais cilvēks, kurš viņu sapratis, ir aizgājis mūžībā. Tomēr viss nebūs tik vienkārši, kā Ūve iedomājies. Kādu dienu viņš iepazīstas ar jauniem kaimiņiem, kuri nesen ievākušies uz dzīvi kvartālā un Ūvem nākas izpalīdzēt un spiestā kārtā satikties ar cilvēkiem, kuri uzjunda viņa citkārt rāmo, pelēko ikdienu. Un tad vēl uzrodas bezpajumtnieks kaķis jeb kaķagalva, kā viņu dēvē Ūve. Kaimiņiene irāniete Parvanē ir gudra sieviete un, nojaušot par vecā vīra pašnāvības nodomu, mēģina panākt, lai Ūve justos noderīgs. Viņas vīru Ūve dēvē par lempi, jo viņš nav spējīgs noparkot auto, neiebraucot Ūves puķudobē un turklāt vēl pamanās novelties no jumta, izmantodams Ūves aizdotās kāpnes. Pašnāvības mēģinājumiem Ūvem vairs neatliek laika, jo kaimiņiem uzrodas viena vajadzība pēc otras.

Augstāk par visu Ūve vērtē vienkāršību, kārtību un godīgu darbu. Kaut ārēji viņš šķiet nesabiedrisks, īgns un nelaipns, tomēr viņš neatsaka kaimiņiem palīdzību, jo zina, ka sieva būtu neapmierināta, ja Ūve atteiktu. Turklāt pats Ūve saprot, ka palīdzēt neprašām un lempjiem ir viņa, tā sakot, pilsoņa pienākums, lai saglabātu vismaz kaut kādu kārtību pasaulē, kurā cilvēki neprot pat kafiju uzvārīt.

Nav tā, ka šī grāmata ir tikai par amizantām situācijām, Ūves burkšķēšanu un smieklīgiem kaimiņiem, kuri traucē viņa ikdienu. Ik pa laikam lasītājs atgriežas Ūves atmiņās, sākot no bērnības līdz pat sievas nāvei. Un šajās atmiņās ir viss – vecāku zaudējums, smags, bet kārtīgs darbs, godīguma uzvara pār netaisnību, skaista romantika un skumji likteņa triecieni. Un brīdi pa brīdim lasītājam sirds sažņaudzas bēdās, taču pēc laika atkal atskan smiekli, tāpat kā dzīvē, kur prieks mijas ar skumjām.

„Nav jau tā, ka arī Ūve būtu nomiris, kad Sonja viņu atstāja. Viņš tikai beidza dzīvot.”

Kurš gan varētu iedomāties, ka romāns par 59 gadus vecu īgnu vīru, kurš visu mūžu dzīvo vienā pilsētā un nesatiek ar kaimiņiem, būs tik aizkustinošs, jautrs, ērcinošs un sirdi plosošs vienlaikus? Un kaķis ir fantastisks tēls, vienkārši lielisks. Tāpat kā pats Ūve.

Kāju piecirzdams, viņš paspēra pāris soļus uz kaķa pusi. Kaķis pieslējās. Ūve apstājās. Tā nu viņi tur stāvēja kādu brīdi, novērtēdami viens otru kā divi strīdnieki lauku krogā, kas kādā vēlā vakarā gatavojas kautiņam. Ūve prātoja, vai nemest tam ar vienu koka tupeli. Kaķis izskatījās sašutis par faktu, ka pašam nav līdzi koka tupeles, ko mest pretim.

Lasiet šo grāmatu, lai novērtētu vienkāršas, pieticīgas dzīves skaistumu un lai vēlreiz gūtu apliecinājumu, ka dzīvei krāsas piešķir mīlestība, draudzība, laipnība un dažreiz pat noplucis kaķis.

Advertisements