Indijas sirds: Gregorijs Deivids Robertss “Šāntarāms”

300x0_cover (9)

To, ka eksistē divu ķieģeļu biezuma un smaguma darbs ar intriģējošo nosaukumu „Šāntarāms”, es zināju jau labu laiku un tā kā šāda apjoma grāmatas mani nekad nav atbaidījušas, drīzāk pievilinājušas, un šķita interesanta grāmatā iztirzātā tēma – dzīve Indijā, es decembra beigās sadūšojos un ķēros klāt daudzveidīgajam Gregorija Deivida Robertsa romānam.

Šantarāma pamatā ir autora gandrīz vai neticamais, piedzīvojumiem bagātais dzīvesstāsts. Salauztas dzīves dēļ sācis lietot narkotikas, pēc tam uzsācis bruņotas laupīšanas, galvenais varonis Lins (kā vēlāk viņu dēvē Indijā) tiek notiesāts uz 19 gadiem cietumā, no kuriem ieslodzījumā iztur tikai divus. Cietumsargu nežēlīgās apiešanās dēļ Lins pārdrošā veidā izbēg no Austrālijas cietuma un nokļūst Bombejā (tagad Mumbaja). Lins redz dažādas Indijas sejas, gan tādas, kas apbur un pievilina, gan tādas, kas atgrūž un liek riebumā novērsties. Kādu laiku viņš dzīvo un bez maksas ārstē cilvēkus nabadzīgo indiešu būdiņu rajonā, kur vienīgā bagātība ir ūdens krūze un paklājs gulēšanai, kur naktīs apkārt skraida kaķa lieluma žurkas un valda savi likumi, kas bieži vien daudz iedarbīgāki par Rietumu pasaules kārtību (varmākas Džozefa pārmācīšanas epizode ir iespaidīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka iedarbīga). Likteņa pavērsiens liek Linam sastapt gudro un ietekmīgo Khāderu – Bombejas mafijas vadoni, kurš Linam piedāvā strādāt mafijā par dokumentu viltotāju un rokaspuisi.

Šajā pilsētā, kurā pusei no daudziem miljoniem iedzīvotāju vispār nebija māju, bagātības un varas mērs  bija iespēja pabūt netraucētam – iespēja, ko var nopirkt tikai par naudu.

Visos Indijas dzīves posmos Lins iepazīstas ar tādiem pašiem dzīves rūdītiem cilvēkiem, piedzīvo mīlestību, draudzību, bēdas, šausmas un nodevību, zaudējumus un ieguvumus un tas viss notiek raibajā Indijas krāsu, smaržu, aromātu, mūzikas un tradīciju pasaulē, parādot, ka Indija patiešām ir kontrastu zeme  –  no dubļu un mēslu ieskautiem nabadzīgo kvartāliem, kur, par spīti nolaistajiem apstākļiem, var sastapt smaidīgākos cilvēkus pasaulē, līdz zeltā un bagātībā izrotātiem turīgo namiem, lepnām viesnīcām, plaukstošiem debesskrāpjiem, no neķītrībā grimstošiem publiskajiem namiem līdz patiesai reliģijas izpratnei un brīnumiem, kas notiek Linam pazīstamu cilvēku dzīvēs.

Mani ārkārtīgi fascinēja Indijas apraksti, tik dzīvi un patiesi, ka acu priekšā var redzēt, kā Lins ar motociklu traucas pa trokšņainajām, piebāztajām miljonu pilsētas Bombejas ielām, kā uzdzīvo indiešu mafijas ļaudis privātās ballītēs, kā bērneļi tveicīgā vakara krēslā skrien uz nolaistajiem mitekļiem, māšu saukti, kā ieslodzītais sakostiem zobiem soļo gar zvērīgu cietumsargu rindu, kuriem rokās sišanai domātas nūjas.

Kamēr es runāju, viņa skatījās šo stāstu manā sejā.

Vispār šo grāmatu ir pagrūti ierindot kādā konkrētā žanrā, tas varētu būt gan ceļojuma apraksts, gan filozofisks vēstījums, gan piedzīvojumu romāns, gan bagātīga uzziņu literatūra par Indijas cilvēkiem, kultūru, tradīcijām, ēdieniem, sadzīvi, par Bombejas mafijas hierarhiju, melno valūtas, cilvēku un narkotiku tirgu, par Afganistānas karu. Bez tam katru nodaļu autors pabeidz ar filozofiskām vārsmām, kas šķiet nedaudz teatrālas, taču nav ne vainas, jo atsver netīkamos noziegumu aprakstus, un to ir gana daudz, jo runa taču ir par mafiju un vienā grāmatas daļā arī par karu. Tomēr netrūkst arī asprātīgu notikumu (apkampiens ar lāci), aizkustinošu ainu un mīlestības. Mīlasstāsts gan ir tāds pakārtots visam pārējam, tas nav centrālais notikums, un labi, ka tā, jo autora mīlestības apraksti ir tik tēlaini un glāsmaini, ka dažbrīd šķiet pārāk salkani.

Absolūti mīļākais teiciens no grāmatas ir šis:

Tikai tāpēc šī nenormālā zeme vispār vēl pastāv – tāpēc, ka te ir sirds. Divsimt valodu, miljards cilvēku. Indija ir sirds, nekā cita te vispār nav.

Visvairāk mani valdzināja, aizkustināja, brīžiem šausmināja cilvēki, kurus apraksta autors. Robertss intervijās apgalvo, ka visi romāna varoņi ir izdomāti, lai vai kā, lasot es sajutu, ka galvenā grāmatas vērtība ir cilvēki, jo bez tiem stāsta nebūtu vispār. Varoņu dažādība un pārbagātība ir apbrīnojama, kaut brīžiem krietni jāpiedomā, lai nesajuktu visi Khāledi, Khāderi (tas pats, kas Khāderbhaī), Sandžeji, Sālmani un Abdulas.

Atziņas un filozofiskie domu graudi grāmatā ir gandrīz vai katrā otrajā lappusē, tāpēc noteikti iesaku lasot pie rokas turēt pierakstu bloku vai līmlapiņas, kuras izlietosies nežēlīgā daudzumā. Reizēm gan šķiet, ka daži teksti ir tik pārgudri un tēlaini izteikti, ka cerams, pats autors ir sapratis savu domu gājienu.

Šie mirkļi, kas neizkliegti ir palikuši mūsos, paņem sev klusus mūsu sirds nostūrus. Turp nomirt velkas mīlestības – gluži kā ziloņi.

„Šantarāms” mani aizrāva ļoti, taču uz beigu pusi sāku pagurt no nebeidzamās vardarbības un noziedzīgās gaisotnes, tieši Afganistānas kara posms  bija depresīvākā grāmatas daļa un es atkal pārliecinājos, ka cilvēka ļaunumam nudien nav robežu (ja nu kāds par to vēl šaubās). Bet tas viss izgaist un pēc grāmatas pabeigšanas prātā vienalga paliek tikai kopējais iespaids. Otrreiz laikam gan nepārlasītu,  ne jau tāpēc, ka grāmata nebūtu tā vērta, vienkārši ir lietas, kuras var piedzīvot tikai vienu reizi.

Joprojām nav skaidrs, vai tiks uzņemta Šantarāma filma, taču Warner Brothers mēģinot dabūt tiesības uz filmas veidošanu. Šķet, ka būs grūti ietvert visu to sajūtu un piedzīvojumu bagāžu vienā filmā, ja grāmatas notikumi ļauj uzņemt vismaz 10 filmas. Robertss ir uzrakstījis Šantarāma turpinājumu The Mountain Shadow, kurā galvenajam varonim jāmācas no jauna izdzīvot Bombejā, kur valda jauni mafijas likumi.

Ā, jā, un vai es, iepazinusi Indiju caur grāmatas lappusēm, tagad gribētu doties uz turieni? Domāju, ka jā, Indija gan šobrīd nav mans primārais galamērķis, bet kādu dienu, kad būs apceļotas citas vietas, es gribētu aizlidot uz turieni, sajust Indijas raibās ikdienas kokteili un saprast, vai mani Indija pievelk vai tomēr atbaida.

Pasaulē valda miljons neģēļu, desmit miljoni stulbeņu un simt miljoni gļēvuļu. Mēs, pārējie, – visi seši miljardi -, darām, ko mums liek.

Kāds modžahedu cīnītājs man reiz teica, ka liktenis mums katram dzīvē piešķir trīs skolotājus, trīs draugus, trīs ienaidniekus un trīs lielas mīlestības, bet nepasaka priekšā, kurš ir kurš.

Advertisements