Kāds tu biji, 2015.gads?

dec

Kad noklusušas Jaunā gada sagaidīšanas salūta skaņas, norimusi svētku kņada un ārā aiz loga beidzot iestājusies ilgi gaidītā ziema, mazliet jāpiesēž un jāapkopo vecā gada notikumi, padarītais un piedzīvotais. 

2015.gads ir bijis visāds, gan slikts, gan labs. Slikts tādā ziņā, ka daudz biežāk nekā citus gadus tuvinieki un paziņas piedzīvoja agrāk nebijušas veselības problēmas, bet viss ir pārdzīvots un beidzies labi.

Lai gan gada laikā tā nešķita, kā izrādās, labo notikumu tomēr ir krietni vairāk.

Janvārī nepažēloju naudu un ar lielu prieku apmeklēju sen ilgotu koncertu. Andrea Bočelli uzskatu par vienu no sava žanra izcilākajiem mūziķiem pasaulē, jo savās dziesmās viņš ieliek ko vairāk par vienkāršu izpildījumu. Viņa balss šķiet nākam no citas pasaules, pieskardamās klausītāja dvēselei, atmodinot to, kas ikdienā guļ apslēpts un pat pašam nezināms, un liekot acīs sariesties asarām, taču nevis aiz skumjām, bet aiz apjausmas, cik skaista un apbrīnojami daudzveidīgi izjūtama var būt pasaule.

Aprīlī naski devos uz Titānika megaizstādi, kas viesojās Rīgā. Rūpīgi iepazīstoties ar visiem eksponātiem – sadzīves priekšmetiem, kas bija pieejami kuģa pasažieriem, ar restorānu, salonu, ēdamzāļu,  kafejnīcu dekoratīvo un izsmalcināti eleganto iekārtojumu, avīžu rakstiem, kas vēstīja par Titānika traģēdiju, uzzināju, kāpēc Titāniks bija modernākais un greznākais sava laika okeāna tvaikonis pasaulē, ka pirmās klases kajītes bija iekārtotas 11 dažādu vēsturisku stilu noskaņās (greznākās kajītes veidoja vairākas istabas un tajās bija iebūvēts elektriskais kamīns!), pastaigāju pa kuģa baltos toņos izdekorēto gaiteņiem, iejutos to pasažieru ādā, kuri nakts laikā no klāja vērās zvaigžņotās debesīs, apskatīju slavenās kuģa kāpnes, kur Džeimsa Kamerona filmas “Titāniks” ainā satikās Roza un Džeks (realitātē tās ir šķiet stipri mazākas).

Šogad pirmoreiz piedzīvoju staigāšanu pa īstām, 500 grādu karstām oglēm, ko organizēja apvienība Fire Hawk (www.fire-hawk.eu).

Maijā meklēju un atradu ideālās atpūtas vietas Igaunijā, Baltijas jūras krastā, 10 km no Ainažiem, kur par velti pieejamas telts vietas, galdi, grili, malka, ūdens un jūra ir rokas stiepiena attālumā.

Tieši 2015.gadā sākās mana sadarbība ar izdevniecībām BaibaBooks un Zvaigzne ABC (vienu reizi arī ar izdevniecību “Prometejs”) par to man ir liels prieks, jo tikt pie jaunākajām grāmatām šādā veidā ir fantastiski.

Maijā biju izslavētajā, pēdējos gados arvien populārākajā Horvātijā, ceļojumā, kas sniedza divējādas sajūtas un jaunu pieredzi.

Oktobrī piedzīvoju lielisku darba komandējumu Igaunijā (Vīlandē un Pērnavā) un Zviedrijā (Visbijā)  ar fantastiskiem cilvēkiem un sapratu, ka dzīvē neeksistē tāda parādība kā nejaušība.

Decembrī Jāņa Rozes ikmēneša izdevumā “Ziņnesis” tika publicēta intervija ar mani kā grāmatu blogeri.

Pirmoreiz sanāca apmeklēt Zvaigznes ABC spoku nakts un blogeru eglītes pasākumus. Mīļi un patīkami notikumi.

Ziemassvētku sajūtu atradu Tallinas vecpilsētas šauro ieliņu klusajā mirdzēšanā, Sv.Olava baznīcas orķestra skanējumā un korāļu dziedātāju balsīs Tallinas Rātslaukumā.

Pašā gada noslēgumā esmu priecīga par uzsākto sadarbību ar žurnālu “Mājas Viesis”, kur 2016.gadā būs lasāmi mani Tatru un Horvātijas ceļojuma apraksti.

Īsumā par bloga statistiku

Gada laikā tapuši 83 ieraksti, blogam bijuši 30 000 skatījumu un sekotāju skaits turpina augt. Paldies sekotājiem un visiem lasītājiem, jūsu atbalsts dod papildus enerģiju rakstīšanā!

TOP 3 skatītākie ieraksti:

Komentētākais ieraksts – Fantāzijas caurvītais Viktorijas laikmets: Laura Dreiže “Deja ar nāvi” (Danse Macabre, 1.daļa) 21 komentārs

Attiecībā uz grāmatām visvairāk skatītākie ieraksti:

  1. Par cilvēka dvēseles tumšo pusi: Arčibalds Kronins “Cepurnieka pils”
  2. Everests neizliekas, šī traģēdija tam ir patiesi vienaldzīga (A.Bukrejevs, G.Vestons de Volts “Kāpiens”)
  3. Kritušo enģeļu pilsēta: Casandra Clare “City of Fallen Angels” (The Mortal Instruments)

Kas labs lasīts 2015.gadā

Kopumā pa gadu izlasīts apaļš skaits – 50 grāmatas.  No tām jāuzsver atmiņā paliekošākās:

Ursula le Gvina „Tumsas kreisā roka” –  zinātniskās fantastikas stāsts par savādu pasauli, kuru no sākuma bija grūti izprast un pieņemt, līdz beigās nonācu pie atziņas, ka neko tik atšķirīgu fantāzijas žanrā līdz šim neesmu lasījusi un grāmata paliks manā grāmatplauktā.

Saklausoties visās malās skanošās atsauksmes par dižo, episko Dž. R.R.Mārtina sāgu „Troņu spēle”, pieķēros izlasīt pirmo grāmatu, tā mani aizrāva un nespējot sagaidīt rindu pie nākamās daļas bibliotēkā, tālāk notikumiem sekoju ar seriāla starpniecību līdz 4.sezonai, līdz man pilnīgi un galīgi pietika. Stāsts, protams, ir iespaidīgs un vērienīgs, tomēr bija tiiiik laba sajūta tikt laukā no Troņu spēļu pasaules neizmērojamās vardarbības.

Gabriela Zevina “Grāmatnieks kurš atrada dzīvi” – Sākot lasīt, neko īpašu no grāmatas negaidīju, taču tā mani aizkustināja ar savu gaišumu un labestīgo noskaņu, tā ir skaists apliecinājums tam, ka mūsu dzīvēs ir divas lietas, kurām nekad nevajadzētu pietrūkt – mīlestība un grāmatas. Arī šis darbs uz palikšanu ir atradis vietu manā grāmatplauktā.

Patrika Rotfusa Karaļkāvēja hronikas pirmā grāmata “Vēja vārds” – kā nevaldāms vēja pūtiens iebrāzies fantāzijas žanrā, “Vēja vārds” jau no sākuma radīja sava veida sensāciju. Jauns svaiga gaisa malks fantāzijas stāstu mīļotājiem. Kad Roulingas, Tolkīna un le Gvinas radītās brīnišķīgās pasaules ir iepazītas un sirds alkst pēc jaunas, iesaku ķerties pie šī darba. Ziemassvētkos pēc īpaša lūguma saņēmu dāvanā otro grāmatu “Vieda vīra bailes”, kas gaida savu kārtu tikt izlasīta.

No latviešu autoriem patīkami pārsteidza Daces Rukšānes “Mīlasstāsti” un Lindas Nemieras “Kaķis maisā”.

Levs Grosmans “Burvji”- sākumā stāsta darbība un varoņi man negāja pie sirds, tomēr beigās zinu, ka šo grāmatu paturēšu atmiņā un, iespējams, sekošu līdzi topošajam seriālam The Magicians. 

Piedzīvojumu garšu uzjundīja divas grāmatas – Endijs Vīrs “Marsietis” un A.Bukrejevs, G.Vestons de Volts “Kāpiens”, kurām drīz sekoja arī filmu ekranizācijas –  Marsietis ar Metu Deimonu galvenajā lomā un Everests.

Principā kļūst arvien grūtāk atrast grāmatas, kas pilnīgi un galīgi aizrautu tā, ka miegs, ēšana un citi darbi paliek otrajā plānā. Iespējams, nedaudz šai deficīnijai atbilst Šāntarāms, ko iesāku lasīt decembra beigās, tomēr līdz grāmatas beigām šī sajūta nesaglabājās. Nezinu, varbūt vainīgs vecums un pieredze, jo grāmatas, kas ievilktu sevī skolas gados, šobrīd nespēj saviļņot. 🙂 Tieši tāpēc novēlu gan sev, gan tiem, kuri lasa šo ierakstu, jaunajā 2016.gadā katram atrast vismaz vienu tādu grāmatu, kas ievelk sevī, neļauj aizmigt un liek gūt neaizmirstamas sajūtas. 

Advertisements