Par 28 vīriem, kuri paveica neiespējamo

IMG_9111-001Sludinājums 1913.gada The London Times izdevumā: “Meklē vīrus briesmu pilnam ceļojumam. Zema samaksa, stindzinošs aukstums, dienām ilga tumsa. Droša atgriešanās apšaubāma. Gods un slava veiksmes gadījumā.”

Šāda sludinājuma esamība gan nav pierādīta, tomēr šis teksts, kaut arī būtu izdomāts, atklāj britu polārpētnieka sera Ernesta Šekltona centienus savākt vīrus savai Transantarktiskajai ekspedīcijai tālajā 1914.gadā. Kā jau rāda pats nosaukums, ekspedīcijas mērķis bija no rietumiem uz austrumiem šķērsot Antarktīdu. Toreiz vēl arvien valdīja sacensību gars jaunu, civilizācijas neskartu teritoriju izpētē. Briti bija kaunpilni zaudējuši gan Ziemeļpola sasniegšanas sacensībās (šis gods pienācās norvēģim Amundsenam 1911.gadā), gan Dienvidpola iekarošanā (to paveica amerikānis Roberts Pīrijs 1909.gadā). Tad nu pieredzējušais pētnieks sers Ernests Šekltons, gan apmierinot pats savas ambīcijas, gan glaimojot Anglijas interesēm, nolēma kājām šķērsot Antarktīdu un vismaz ar šo sasniegumu spodrināt Anglijas tēlu pārējo valstu vidū. Ekspedīcijas sākotnējais mērķis izgāžas, jo komandas kuģis Endurance 1915.gada sākumā iestrēgst ledājos tikai vienas dienas brauciena attālumā no Antarktīdas krasta un komandai nākas to pamest, lai glābtu savas dzīvības.

Un ar to brīdi sākas bīstamākais un grūtākais pārbaudījums šo vīru dzīvēs un pasaules iepazīšanas vēsturē. Pārbaudījums, kura izturēšana vīriem atnesa daudz lielāku slavu un cieņu nekā to būtu spējusi paveikt ekspedīcijas sākotnējā mērķa izpilde. Pārbaudījums, kas atklāj, ka cilvēka fizisko un garīgo spēju izturība ir bezgalīga. Divdesmit astoņi vīri divdesmit mēnešu garumā cīnās ar jūru, viļņiem, ledu, vēju, badu, sāpēm, izmisumu un paši ar sevi kopumā veicot vairāk kā 2000 kilometru apstākļos, kur pat sīka kļūda var maksāt dzīvību un kur jāpaļaujas tikai uz sevi un komandas biedriem. Bija dienas, kad viņi nespēja neko citu kā lādēt jūru un nožēlojamos apstākļus, kādos bija nokļuvuši. Taču tie bija viņi, kuriem šis Zemeslodes nostūris atklāja arī savu mežonīgi skarbo skaistumu – Ziemeļblāzmas miriādes polārajās naktīs un bezgalīgos, plašos, cilvēka neskartos saulē mirdzošos pakledus laukus. Šekltons, demonstrējot izcilas vadoņa spējas, neticamā veidā nogādā visus savus vīrus dzīvus atpakaļ civilizācijā, tādējādi sagādādams vienu no lielākajiem pārsteidzošas izglābšanās gadījumiem polārās izpētes vēsturē.

Neticamā kārtā spītējot briesmīgiem laikapstākļiem, mežonīgām sniega vētrām, kādas nekur citur uz zemes nav sastopamas, lieliem viļņiem, visuresošajam aukstumam, ledus kalniem un aisbergiem, depresīvi ilgajai polārajai naktij, Šekltons un viņa vīri sešus mēnešus dreifē uz arvien vairāk sarūkoša ledus gabala, meklējot iespējas nolaist laivas ūdenī.

Nākamajā rītā vīri izrāpās no teltīm, domādami, ka viļņošanās būs kļuvusi spēcīgāka. Taču ledū nemanīja ne vismazāko kustību un tas bija tikpat blīvs kā vienmēr. Gandrīz visus pāršalca vilšanās, kas līdzinājās bēdām. Viņus īsu brīdi pakārdināja, parādot pirmo īsto vaļēja ūdens zīmi, šo mokošo izglābšanās apsolījumu, ko viņi tik ilgi bija gaidījuši, – un tad to atņēma.

Pēc tam vīri laivo bez miega un atpūtas gandrīz nedēļu, sasprindzinot ikvienu maņu, lai miglā, tumsā un vētrā nepalaistu garām zemi vai lai neuzdurtos nāvi nesošām klintīm. Noenkurojušies mazā saliņā pēdējā dzīvības glābšanas misijā vīri sūta vienu laivu atklātā jūrā uz 1300 km attālo Dienvidžordžijas salu, kur atrodas vaļu mednieku bāze.

Ekspedīcijas dalībnieki Elefanta salā pēc mēnešiem ilgas dreifēšanas uz ledus gabala, 1916.gada aprīlis. (Wikipedia)

Ekspedīcijas dalībnieki Elefanta salā pēc mēnešiem ilgas dreifēšanas uz ledus gabala, 1916.gada aprīlis. (Wikipedia)

Autors stāsta rekonstruēšanā izmantojis ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģa žurnālu, pierakstus, fotogrāfijas (ekspedīcijai bija savs fotogrāfs), materiālus par gatavošanos ekspedīcijai, tāpēc šo var uzskatīt par vispilnīgāko kuģa Endurance brauciena izklāstu. Ļoti labi atspoguļotas vīru personības, un detalizēti atklāts grupas vadoņa Šekltona interesantais raksturs. Beigās gan gribētos izlasīt kaut pāris teikumu par katru vīru, kas notika viņu dzīvēs pēc ekspedīcijas, taču šo informāciju var sameklēt internetā un varu pavisam droši apgalvot, ka ikviens lasītājs to noteikti vēlēsies izdarīt.

Uz zemes bieži var tikt cauri ar drosmi un vienkārši gribu izturēt, turpretī uz jūras cīņa ir fiziska, un no tās nevar izbēgt. Tā ir kauja ar nenogurdināmu ienaidnieku, kurā cilvēks patiesībā nekad nav uzvarētājs; lielākais, uz ko var cerēt, ir netikt sakautam.

Esmu lasījusi ļoti daudz ekspedīciju un piedzīvojumu grāmatu izdevniecības AGB sērijā “Tik un tā”  un varu teikt, ka šis ir viens no aizraujošākajiem stāstiem, kas neatstās vienaldzīgu nevienu patiesu grāmatmīli. Es pavisam noteikti noliektu galvu šo vīru priekšā, jo viņi ir pieredzējuši tādas grūtības, kādas mūsdienu komforta lutinātam cilvēkam nav iedomājamas.

Visā pasaulē nekas neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts.

2000.gadā uzņemta Džordža Batlera režisētā filma The Endurance: Shackleton’s Legendary Antarctic Expedition.

Ernest-Shackleton

Sers Ernests Šekltons (Wikipedia)

Advertisements