Cilvēks un viņa sala: Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”

300x0_cover (4)

Šo grāmatu izvēlējos lasīšanai pateicoties tikai labajām atsauksmēm, ko šur tur biju manījusi citu blogeru rakstos. Plus vēl šī grāmata tiek minēta kā vasarai ļoti piemērota lasāmviela. Nu ko, tad jau jāķeras pie lasīšanas.
Vispirms jāsaka, ka Aksels Munte manā izpratnē ir brīnišķīgs stāstnieks, kurš savdabīgā kompozīcijā savijis savas vīzijas, savu ārsta darbā gūto pieredzi un interesantos atgadījumus, Parīzes un Romas tā laika sabiedrības vērojumus, kā arī izmantojis fantāziju rosinošus vēsturiskus un sadzīves aprakstus par dievišķīgi skaisto Kapri salu un Sanmikelas kapelu, kuras atjaunošanai nolēmis veltīt daļu sava mūža.
Ar īpašu valdzinājumu, dziļu sirsnību un smalku humoru Munte atklāj sevi kā fascinējošu un gudru ārstu, pārliecinātu dzīvnieku aizstāvi, sapņainu romantiķi un nepārspējamu cilvēka dabas pazinēju. Tajā pašā laikā autors grāmatā daudz uzmanības velta savām ilgām, sapņiem un vēlmei pēc miera apdvesta zemes stūrīša, kur pavadīt laiku prom no smacīgajām pilsētām, no lielpilsētu ļaužu samākslotības un nervozitātes, no mūžīgās steigas, kas mūsdienās noteikti pieņēmusi vēl lielākus apmērus kā Aksela Muntes laikos.

Visām nervozajām dāmām bija apendicīts – ja ne vēdera dobumā, tad galvā noteikti.

Jo mazāk tavs pacients nojauš patiesību, jo labāk.

Pēc vairākiem ārsta darbā pavadītiem gadiem Aksels Munte atgriežas Kapri salā, kur ir iegādājies nelielu namiņu un Sanmikelas kapelu augstu klintīs, ar vietējo ļaužu palīdzību viņš lēnām, soli pa solītim, akmeni pie akmens likdams atjauno postā aizgājušās kapelas krāšņumu, iekārto dārzu, atrok drupas, kas sedz romiešu valdnieka Tibērija kādreizējo villu, atdzīvinot skaistumu, kas gadsimtiem ilgi slēpies zem šķembām un vīteņaugiem.

Kad es atkal ieraudzīju Sanmikelu, man tā likās skaistāka nekā jebkad. Nams mazs, istabu arī maz, toties jo daudz lodžiju, terašu un lapeņu, lai skatītos jūrā, saulē un mākoņos, – dvēselei vajag vairāk telpas nekā miesai.

Grāmata ietver ļoti daudzas un dažādas Muntes dzīves epizodes – ārsta darbs un studiju dzīve Francijā, bagātās un izlutinātās itāļu aristokrātu sabiedrības vērojumi, iedvesmojošs ceļojums uz Lapzemi, tomēr pāri visam kaut domās, ja ne citādi – savas dzīves sapņa piepildījums Kapri salas namiņā un Sanmikelas kapelas drupās augstu klintīs ar pasakaini zilo jūru zem kājām un svelmaino sauli virs galvas. Sauli, kas Muntem deva brīnumaino iespēju ieraudzīt sava darba augļus, bet arī atņēma daudz.

Kapri salā apskatāma slavenā zviedru ārsta māja un atjaunotā Sanmikelas kapela, foto no www.capri.net

Kapri salā apskatāma slavenā zviedru ārsta māja un atjaunotā Sanmikelas kapela, foto no http://www.capri.net

Sanmikela un Kapri bija Aksela Muntes laimīgo aizmirstības mirkļu un brīvības sala, patvērums dzīves bangu okeānā, viņa paradīze, kuru neskāra pasaules bēdas un raizes, paša rokām uzceltā svētnīca tam, ko viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē – saulei, jūrai un brīvībai.

Atliek vēlēties, lai mēs katrs atrastu savu Sanmikelu, kurai atvēlēt daļu sava mūža, ar visu sirdi un dvēseli nodoties kam paliekošam vai vienkārši būt labam cilvēkam, atstājot pasaulei savu veikumu un savu mīlestības spēku. Un Sanmikela šo atdoto mūža daļu glabās ilgi, ilgi, pat tad, kad mūsu sen vairs nebūs uz šīs pasaules.

Jo ātrāk mēs saprotam, ka liktenis ir mūsos pašos, nevis zvaigznēs, jo labāk. Laimi mēs varam atrast vienīgi sevī, velti tērēsim laiku, gaidīdami to no citiem, nekādu pārpalikumu viņiem nav.

Ko tu paturēsi sev, to pazaudēsi, ko aizdosi prom, tas mūžam būs tavs.

Daži Sanmikelas foto mūsdienās

Advertisements