Frederiks Beigbeders “14,99 eiro”

300x0_cover (1)Par šo grāmatu es gari neizteikšos, jo nav manos spēkos vēl ilgāk tai pievērsties.

Stāsta galvenais varonis Oktavs Parango ir tekstu redaktors reklāmas aģentūrā, kurš ironiskā veidā un patiesi ataino to, kā tiek strādāts, lai padarītu mūs par reklāmas un iepirkšanās vergiem, pie reizes iepazīstam arī galvenā varoņa vētraino ikdienas dzīvi, bagātnieku izpriecas, izklaides ar alkoholu, narkotikām, seksu utt.

Noformulēšu divus viedokļus. Mans objektīvais viedoklis – lieliska reklāmas aģentūru pasauli atmaskojoša grāmata, kuras uzrakstīšana autoram maksāja darbavietu, bet, kā viņš pats uzsver, tāds arī esot bijis viņa mērķis, tā kā viss kārtībā. It kā jau viss ir skaidrs – reklāmas pasaule ir mākslota, absolūti nekas nav īsts, visi produkti ir mēsli, kurus uzņēmumi ar reklāmas aģentūru palīdzību visiem spēkiem un līdzekļiem mēģina padarīt iekārojamus un tāpēc manipulē ar pircējiem utml. Par to lasīt ir visnotaļ aizraujoši, bet…

Mans subjektīvais viedoklis (smaga nopūta) – šī ir otrā grāmata manā dzīvē, kuru esmu aizlidinājusi pāri istabai, neizlasot līdz beigām. Un uzreiz sajutos krietni labāk. Galvenā varoņa seklums, nemitīgā uzdzīvošana, ik pēc laika uzsvērtā tieksme pēc brīvības (drīzāk, visatļautības) un bravūrība grāmatas vidū sāk pamatīgi krist uz nerviem. Palasot Beigbedera dzīves aprakstu (ar savu uzdzīvi viņš ir aplaimojis arī Rīgu) skaidrs, ka tas zināmā mērā ir biogrāfisks darbs – vēl jo sliktāk. Es nevaru iedomāties, cik nožēlojami ir tā aizvadīt dzīvi, kā to dara viņa aprakstītie varoņi (ne tikai Oktavs). Saprotams, ka starp realitāti un literatūru nevar likt vienādības zīmi, jo autors jebkuru stāstu mazliet izpušķo, šur tur „paspilgtina krāsas”, tomēr vietām lasīt man bija emocionāli nepatīkami. Varu ieteikt izlasīt pirmo grāmatas daļu, ne vairāk. Nu nepatīk man grāmatas, pēc kuru izlasīšanas sajūta ir kā izkāpt no pēdējā zaņķa.

Daži iespaidīgi citāti par reklāmas pasauli tomēr tika atzīmēti:

Šodien es zinu, ka nekas nemainīsies, tas nav iespējams, ir jau par vēlu. Nav iespējams cīnīties pret visuresošu, virtuālu un nesāpīgu pretinieku. Pretēji Pjēram de Kubertēnam es teiktu, ka galvenais ir nepiedalīties.

1998.gadā reklāmas devēju ieguldījumi reklāmā bija 400 miljardi euro. Varu apliecināt, ka par šādu naudu iespējams pārdot visu ko – it īpaši jau nu jūsu dvēseli.

Reklāma valda pār mūsu visu dzīvēm – ne jau Francija uzvarēja Brazīliju Pasaules kausa finālmačā, bet gan Adidas sakāva Nike.
Pastāv nenolietojamas veļas mašīnas, kuras neviens ražotājs nevēlas laist tirgū; ka viens tips ir izgudrojis zeķes, kurām nenoirst valdziņi, bet kāda liela zeķubikšu ražošanas firma no viņa atpirkusi patentu, lai to iznīcinātu, ka arī neplīstošas riepas noslēpums ir palicis kaut kurn atvilktnē, ka pat zobu pasta ir nevajadzīgs izstrādājums, jo zobu kopšanai nepieciešama tīrīšana ar suku, bet pasta tikai atsvaidzina elpu.

Drīz vien kalendārs būs pilns ar firmas zīmēm – svēto vietā būs 365 logo.

Kamēr nebūs nekā cita vietā, reklāma aizņems visu brīvo laukumu.

Advertisements