Gandijs “Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību”

300x0_gandijs_-_vaks_700

Ko gan mēs zinām par Mahātmu Gandiju – droši vien vairums ir dzirdējuši, ka Gandija devums pasaulei ir saistāms ar Indijas atbrīvošanas kustību, ar nevardarbīgās pretošanās principu popularizēšanu un tas arī laikam arī būtu viss. Taču zem ikviena cilvēka ārējās darbības slēpjas dziļa iekšējā pasaule, kuru ikdienā pamana tikai tuvākie cilvēki. Esmu iepriecināta, ka ieguvu šo Zvaigznes ABC izdoto Gandija paša sarakstīto autobiogrāfiju, jo nu varu apgalvot, ka esmu iepazinusi apbrīnojama cilvēka dzīvi un personību. Protams, grāmata atspoguļo vien nelielu daļu no Gandija dzīves, brīžiem izlaižot veselus periodus un notikumus un citiem vien īsu mirkli pārskrienot pāri. Gandijs noslēdz stāstījumu ap 1923.gadu un vēlāk piedzīvo dažādus dzīves pavērsienus  līdz pat savai nāvei 1948. gadā, kad Gandiju nošāva kāds hindu tautas pārstāvis.

Patiesība ir cieta kā dimants un reizē maiga kā zīds.

Gribas šo autobriogrāfiju dēvēt par Gandija vēstulēm savam lasītājam. Viņa paša rakstības stils ir ļoti precīzs un akurāts, stāstījums sadalīts salīdzinoši īsās nodaļās par dažādām dzīves epizodēm, sākot no agras bērnības  un studijām Anglijā, līdz jurista praksei un kalpošanai sabiedrībai gan Dienvidāfrikā, gan Indijas provincēs.

Biju padarījis kalpošanu par savu reliģiju, jo uzskatīju, ka tikai tā varu aptvert Dievu.

Dievišķā vara mūsos ir neierobežota.

Kas mani visvairāk iespaidoja un pat zināmā mērā šokēja, bija Gandija dažbrīd šķietami ekstrēmie uzskati – viņa ārkārtīgi stingrā turēšanās pie vienkāršības un patiesības principiem. Viņš atteicās lietot uzturā gaļu, olas, pienu, pat pākšaugus, galu galā lielu daļu dzīves pārtikdams no riekstiem, augļiem, citroniem un olīveļļas. Pat slimības novārdzināts, viņš kategoriski atteicās no gaļas buljona, tāpat arī sievas un bērnu saslimšanas gadījumos centās nepieļaut šo principu pārkāpšanu. Savas nepiekāpības un sabiedrisko pienākumu dēļ, domājams, Gandija ģimenei nebija viegla dzīve.

Cilvēkam nāk par labu ikviena atturēšanās, lai kāds būtu tās iemesls.

Eksperimenti ar patiesību – ik pa laikam Gandijs uzsver šos vārdus, jo tā viņš ir nodēvējis savu autobiogrāfiju, norādīdams, ka pat īstenojot savus noteiktos un reliģijas diktētos principus, līdz absolūtās patiesības sasniegšanai viņam ejams tāls ceļš. Par savas dzīves mērķi uzsvērdams kalpošanu sabiedrībai, Gandijs pats kļūst par patiesības iemiesojumu.

Mēs zinājām, ka starp mums pastāv lielas atšķirības, un tās nevarēja nolīdzināt nekādas diskusijas. Tomēr atšķirības nekaitē, ja vien tām līdzās ir iecietība, žēlsirdība un patiesība.

Meklētājam, kurš vēl dzīvot dievbijīgu dzīvi un alkst ieraudzīt Dievu vaigā, atturība uztura kvantitātē un kvalitātē jāievēro tikpat lielā mērā kā atturība domās un runā.

Pēc Gandija paša aprakstītā tikai nepastarpināti top skaidrs, kā viņš pamazām kļūst atpazīstams un slavens, viņam pašam nekad nepatika tautas piešķirtais vārds Mahātma – „dižā dvēsele” (viņa īstais vārds bija Mohandāss Karamčands Gandijs). Ņemot vērā viņa tieksmi pēc pazemības, tas ir saprotams. Gandijs neturēja pie sevis nekādas mantas, visas saņemtās dāvanas (kas bieži vien nebūt nebija lētas) atdāvināja vai ziedoja labdarībai, viņš valkāja pašaustas drānas, lietoja minimālu uzturu un biežo gavēņu laikā atteicās pat no tā. Pēc drauga nāves viņš izlēma gadu nostaigāt basām kājām, viņš steidzās turp, kur sauca pēc viņa palīdzības, viņš mudināja cilvēkus izrādīt nevardarbīgu pretestību valdības amatpersonu netaisnībai un  patvaļai, kaut gan bieži atzina, ka Indijas tauta vēl nav gatava ņemt neatkarību savās rokās.

Mīlestība un Patiesība ir vienas un tās pašas lietas divu aspektu izpausme, abus ir ļoti grūti praktizēt, un tie ir vienīgie, kuru dēļ vērts dzīvot.

Gandija autobiogrāfija būs lieliska grāmata tiem, kuri vēlas nedaudz iepazīt cilvēku, kura dzīve kalpo par piemēru citiem, kura esamība bija vaduguns miljoniem ļaužu dvēseļu un kurš savā dzīvē un darbā iemiesoja mīlestību un patiesību.

Uzskatu, ka ticīgajiem ir citos jāsaskata tas pats Dievs, ko tie redz paši sevī, un jāspēj nepieķeroties ar visiem sadzīvot. Lai ieraudzītu visuresošo Patiesības Garu, ir jāspēj mīlēt pat visļaunāko būtni tā, kā mīli pats sevi. Tie, kas apgalvo – reliģijai nav nekāda sakara ar politiku, nezina, kas ir reliģija.

Advertisements