Par nevēlamajiem turpinājumiem: Aleksandra Riplija “SKĀRLETA”

300x0_cover

Kad Margareta Mičela uzrakstīja un izdeva savu vienīgo darbu – slaveno, nu jau par klasiku kļuvušo romānu “Vējiem līdzi”, domājams, tūkstošiem lasītāju pēc tā izlasīšanas sāka gaidīt otro daļu, taču Mičela nelokāmi atsacījās no turpinājuma rakstīšanas, apgalvojot, ka stāsts ir izstāstīts un pabeigts. Tomēr cilvēka daba ir tāda, kāda tā ir un, ja beigas nesakrīt ar gaidīto, tātad tās ir jāpārveido. Pameklējot informāciju par citiem romāniem, kas tapuši “Vējiem līdzi” iespaidā, var apjukt, cik daudz to ir – biogrāfijas par Retu, par auklīti, pat par ekstravaganto Skārletas vecmāmiņu, oriģinālā romāna pārstāsti no vergu viedokļa, no Reta perspektīvas utml.

Latviski ir izdoti divi citu autoru darbi, kas turpina vai papildina Mičelas radīto pasauli – Aleksandras Riplijas “Skārleta”, kas ir turpinājums “Vējiem līdzi” un Donalda Makeiga “Reta Batlera ļaudis”, kas ietver daļu no “Vējiem līdzi” risinātajiem notikumiem no Reta perspektīvas, kā arī sniedz ieskatu Reta bērnībā un jaunības gados. Starp citu, abi darbi ir izdoti ar pilnu Margaretas Mičelas likumīgo autortiesību turētāju atbalstu, atšķirībā no vairākiem citu rakstnieku romāniem. Par abiem darbiem GOODREADS atrodamas pārsvarā negatīvas atsauksmes. Bet katram savi puni jāuzsit pašam, tāpēc nolēmu Aleksandras Riplijas turpinājumam “Skārleta” dot iespēju.

Ak vai, ak vai! Varu tikai pievienoties tiem, kas apgalvo, ka turpinājums ne tuvu nestāv līdzās Mičelas “Vējiem līdzi”.  Izskatās, ka Riplija maksimāli centusies atveidot Skārletu un Retu tādus, kā Mičela, tomēr tēliem pietrūkst tā, kādēl tie tika iemīlēti “Vējiem līdzi” – daudzveidības, dzīvīguma un ticamības. Riplijas Skārleta un Rets ir tracinoši viendimensionāli, kā klonēti svešinieki, kas ārēji līdzinās iepazītajiem, par mīļiem kļuvušiem varoņiem, taču iekšēji tie ir tukši un sekli. Notikumi risinās pārāk sasteigti, Rets te parādās, te pazūd. Skārleta pēkšņi aizdodas uz Ņūorleānu, iepazīstas ar Reta māti un ģimenes locekļiem un sastop arī pati savus O’Hāru radiniekus.  Un te Riplija izpaužas uz pilnu programmu, 80 % grāmatas veido Skārletas neskaitāmās tikšanās ar saviem radiniekiem, viņu sadzīves apraksti, un nesakarīgi Skārletas mēģinājumi pierunāt baznīcu ļaut viņai atpirkt klosterī aizgājušās māsas Kerīnas mantoto Taras daļu. Vīlusies un aizkaitināta, pēc kādām 50 lpp. sāku grāmatu pāršķirstīt, īpaši neiedziļinoties un netērējot laiku, un nonācu pie beigām – jā, Rets un Skārleta paliek kopā, banālā un aiz ausīm pavilktā veidā, kas vairs nesniedz nekādu prieku vai gandarījumu. Ārkārtīgi vājš darbs un es tik tiešām brīnos, kā tādu varējuši akceptēt likumīgie Mičelas mantinieki.

Varbūt ir gadījumi, kad grāmatas turpinājumi veiksmes ziņā līdzinās oriģinālajiem darbiem, taču acīmredzot romānam “Vējiem līdzi” ir lemts palikt vienam vienīgam, tāpēc iesaku nesabojāt romāna atstāto iespaidu ar nejēdzīgi uzrakstītiem pakaļdarinājumiem.

Advertisements