Pasaule, kas aizgājusi vējiem līdzi

Foto: Jānis Deinats, www.diena.lv

Foto: Jānis Deinats, http://www.diena.lv

“Ja būtu iespēja, es tūlīt pat uz vietas izrādi skatītos vēlreiz no sākuma,” pie sevis nodomāju, kopā ar pārējiem skatītājiem stāvot kājās un, līdz rokas sāk sāpēt, aplaudējot Dailes teātra izrādes “Vējiem līdzi” aktieriem. Līdz šim neesmu rakstījusi par teātra izrādēm. Ne jau tāpēc, ka neapmeklētu, drīzāk tāpēc, ka lielākajā daļā apmeklēto izrāžu nav  piedzīvots, redzēts un izjusts nekas tāds, par kuru rastos vēlme sniegt atsauksmi. Līdz pat Dailes teātra izrādei “Vējiem līdzi”. Uz šo izrādi izlēmu aiziet, jo biju izlasījusi lieliskas recenzijas, man pazīstami cilvēki par to labi izteicās un piecas stundas mani nebūt neatbaidīja, drīzāk pievilināja.

“Vējiem līdzi” sižets lielākajai daļai ļaužu jau ir zināms –  tas ir stāsts par ASV Dienvidu štatu skaistuli un vīriešu siržu lauzēju Skārletu O’ Hāru un šarmanto, nekaunīgo avantūristu Retu Batleru, vētrainais mīlas stāsts, kas risinās Amerikas pārmaiņu laikmetā, uz pilsoņu kara fona. Daudziem mājās plauktā stāv Margaretas Mičelas apjomīgais romāns “Vējiem līdzi”, rakstīts desmit gadu garumā, pirmo reizi izdots 1936.gadā. Pasen bērnībā redzētā filma ar vīrišķīgo Klārku Geiblu Reta Batlera lomā un valdzinošo Vivjenu Lī Skārletas lomā joprojām pavīd atmiņā. Jāpiebilst, ka tā ir viena no kino vēsturē visu laiku slavenākajām un pelnošākajām filmām.

Ja filma un grāmata savulaik sasniegušas popularitātes Olimpu un šobrīd mierpilni gozējas uz nemirstīgās klasikas podesta, tad iestudēt izrādi pēc šī stāsta motīviem varētu būt vienlaikus gan viegli, gan ārkārtīgi grūti. Viegli, jo sižets jau ir gatavs, noslīpēts, tautā 100% pieņemts un grūti, jo visiem zināmu stāstu vajag pasniegt tā, lai tajā būtu kāds knifs, bet vienlaikus lai netiktu izmainīts nekas tāds, par ko tauta būtu sašutusi un demonstratīvi novērstos. Izrādes režisoram Janam Villemam van den Bosam ir izdevies iestudēt “Vējiem līdzi”, un kā vēl izdevies.

Foto no www.dailes teatris.lv (autors: Gunārs Janaitis)

Foto no http://www.dailesteatris.lv (autors: Gunārs Janaitis)

Īsumā par sižetu. Ir 1861.gads, Džordžija, ASV. Sešpadsmit gadus vecā Skārleta O’Hāra bezrūpīgi vada dienas Tarā – savu vecāku plantācijā, apmeklēdama viesības un valdzinādama vīriešu sirdis. Jaunības dedzīgumā un naivumā viņa sapņo apprecēties ar Ešliju Vilksu – kaimiņu saimniecības īpašnieka dēlu, taču Ešlijam šajā jomā ir citi plāni. Viņa laulības ar  māsīcu Melāniju Hamiltoni sanikno Skārletu un viņa neapdomādamās izvēlas savu dzīves ceļu, apprecēdamās ar kluso un kautrīgo Čārlzu Hamiltonu – Melānijas brāli. Tālākie notikumi risinās uz ASV pilsoņu kara un Rekonstrukcijas ēras (1865–1877) fona. Septiņi Dienvidu štati, tajā skaitā arī Džordžija, paziņo par neatkarību no ASV un nodibina Konfederāciju. Sekojošais pilsoņu karš ietekmē visu stāsta varoņu dzīves un viņu pasaule vairs nekad nebūs tāda kā bijusi.

Acis nenolaidis, skatītājs teju piecu stundu garumā (ieskaitot starpbrīdi) tiek izvadīts cauri grāmatas 600 lappusēm, sekojot Skārletas gaitām, reizēm nesaprātīgajai un pretrunīgajai rīcībai, viņas sapņiem, cerībām un mērķiem. Apmātība ar Ešliju daudzu gadu garumā, mīlestība uz savu dzimto zemi, cīņa ar badu un jenkijiem, satikšanās ar liktenīgo vīrieti Skārletas dzīvē – Retu Batleru, vergu tiesību jautājums, kukluksklana darbības, jaundibinātās pilsētas Atlantas mierlaika spožums un kara posts – to visu Skārletai palīdz izturēt viņas neizsīkstošā enerģija, drosme un dzīvesspars.

Foto no www.dailes teatris.lv (autors: Gunārs Janaitis)

Foto no http://www.dailesteatris.lv (autors: Gunārs Janaitis)

Kristīne Nevarauska Skārletas lomai ir izcili atbilstoša un godam nopelnījusi 2013.gada Spēlmaņu nakts nomināciju kategorijā “Gada aktrise” – Nevarauska spēj uzburt Skārletas ārējo trauslumu un iekšējo spēku, vitalitāti, bērnišķīgumu, egoismu un, neizrādot pagurumu, visu izrādes laiku skraidīt augšā, lejā pa skatuves bīdāmajām kāpnēm.

Artūrs Skrastiņš var notēlot ikvienu, arī Retu Balteru. Ja arī vizuāli Skrastiņš nav Rets, tad atveidot Reta velnišķīgo dabu un reizumis pretrunīgo raksturu viņam nav problēmu. Mulsinoši vien tas, kāpēc viņam izrādē vajadzēja valkāt kovboja stila platmali un plandošas bikses. iespējams, lai uzsvērtu Reta nicīgo attieksmi pret sabiedrības normām, tajā skaitā arī ģērbšanās stilu?! Jebkurā gadījumā apģērbs ir otršķirīgs, šajā izrādē nav krāšņu tērpu, krinolīnu, ņieburu kārtas un kuplas, rišu rišām izcakotas kleitas.

Reta un Skārletas dialogi izskan ar pārliecību un ar krietnu devu asprātības. Abu aktieru saspēle ir lieliska, aizkustinoša un reizēm valdzinoši mīļa.

Kamēr nebūsiet pazaudējusi savu labo slavu, jūs nezināsiet, kas tā par nastu /Rets Skārletai/

vejiem_lidzi-janaitis-0576-media_large

Foto no http://www.dailesteatris.lv, autors Gunārs Janaitis.

Man ārkārtīgi patika arī vairāku otrā plāna aktieru izpildījums – Intars Rešetins sirsnīgā un pieticīgā Vila Bentīna lomā un Indra Briķe Skārletas aukles Mammītes tēlā, Juris Bartkevičs Skārletas tēva lomā, Elīna Dzelme kā Melānija Vilksa. Lauris Subatnieks Ešlija lomā gan šķita tāds pastīvs un pārāk kokains.

Jāuzslavē arī skatuves noformējums – izmantojot lielās, bīdamās, daudzdaļīgās kāpnes dažādās izrādes ainās iespējams paralēli fonā parādīt skatus no vergu dzīves, slimnīcas, zāģētavu strādniekus, tādējādi radot tā laika notikumu kopainu. Kara tēma ir atjautīgi atainota, uz skatuves aizmugurējās sienas demonstrējot uguns liesmas un posta ainas, lielisku efektu sniedz šāviņu trokšņi un mazās ainas, kas ataino kareivju dzīves šausmas un skarbos apstākļus. Īpaši jāizceļ izrādes muzikālais izpildījums, kas bija vienkārši lielisks. It sevišķi viens moments – trauksmainās mūzikas kombinācija  ar mirkli, kad Rets uzsāk deju ar Skārletu, teju uzdzen zosādu un liek vēlēties, kaut mūzika un deja nebeigtos tik ātri.

Margareta Mičela ir radījusi nemirstīgus varoņus, kuri kopā veido neparasti šarmējošo Dienvidu štatu pasauli – pasauli, kas aizgājusi vējiem līdzi. Kāpēc mēs joprojām vēlamies sekot līdzi Skārletas O’Hāras liktenim filmā, izrādes, grāmatā un tās ne tik veiksmīgajos, citu autoru sarakstītajos turpinājumos, lai gan Skārleta nav ne labestīga, ne saprātīga, drīzāk reizēm pat nežēlīga un skarba? Varbūt tāpēc, ka viņa iemieso dzīves alkas un Dienvidu štatu būtību – sacelšanos pret apspiestību, tiekšanos pēc labākas dzīves, cīņu vienalga cik grūtos apstākļos un cilvēcisko kļūdīšanos, no kuras nav pasargāts neviens. Skārleta savā egoismā nespēj pamanīt ne Melānijas labo sirdi, ne Reta nesavtīgo mīlestību, ne savu bērnu īstenās vajadzības, ne Ešlija sapņaino nevarību un mīkstmiesīgo bezmērķību. Taču nevar neapbrīnot viņas spēju izcīnīt jebkuru cīņu, viņas praktisko prātu un garaspēku. Un tad vēl ir pievilcīgais, mūžam ciniskais sabiedrības izstumtais Rets Batlers, kurš mīl Skārletu, pat zinot, kāda viņa ir patiesībā. Vai drīzāk tieši tāpēc.

Izrādē ir pietiekami daudz asprātīgu momentu, par ko pasmieties. Visas izrādes garumā es izjutu patiesu līdzpārdzīvojumu, kas visaugstāko kulmināciju sasniedza Skārletas aukles Mammītes monologa laikā. Nezinu, ko būtu darījusi, ja somā nebūtu līdzi labi daudz kabatlakatiņu. Arī citiem skatītājiem klājās līdzīgi, kā varēju spriest pēc šņukstu skaņām aptumšotajā zālē. Pēc izrādes sapratu, kādam jābūt teātrim un ko tam būtu jāsniedz. Ne jau tikai asaras, nebūt ne – arī visu citu – smieklus, aizrautību, iedziļināšanos citā pasaulē, līdzijušanu un apziņu, ka kamēr mēs jutīsim, mēs dzīvosim.

Foto no www.la.lv (autors: Jānis Deinats)

Režisors Jans Villems van den Boss un Kristīne Nevarauska (foto: Jānis Deinats)

Advertisements