Kāpēc mēs mīlam lasīt: G.Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Izdevniecības BaibaBooks jau izdoto grāmatu klāstam pievienojies jaunums – Gabrielas Zevinas romāns “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” – portāla Goodreads lasītāju balsojumā tā atzīta par vienu no trim labākajām 2014. gadā izdotajām daiļliteratūras grāmatām.

Šis romāns ir īsta medusmaize kaislīgiem, aizrautīgiem lasītājiem, jo tas vēsta par dzīvi starp grāmatām un to, cik ļoti grāmatu pasaule spēj vienot cilvēkus. Eidžejam Fikrijam pieder neliels grāmatu veikals mierpilnajā Alises salā, taču dzīve Eidžeju nav lutinājusi. Viņa sieva ir mirusi, bizness ir uz izputēšanas robežas, pamazām Eidžejs atsvešinās no salas iedzīvotājiem, pārmērīgi lieto alkoholu un grimst dziļi dzīves apnikumā. Likteņa triecieni turpina vajāt īgno grāmatveikala īpašnieku – viņam tiek nozagts ļoti vērtīgs Edgara Alana Po dzejoļu krājums un iet secen sapnis par nodrošinātām vecumdienām. Tomēr kādu dienu Eidžejs grāmatveikalā tiek pie dīvaina atraduma un no šī brīža, pašam to īsti negaidot, viņa dzīve mainās un iegūst patiesu jēgu.

Sākot lasīt, neko īpašu no grāmatas negaidīju, taču tā mani aizkustināja ar savu gaišumu un labestīgo noskaņu, jau pēc pirmajām lappusēm es ar ziņkāri sekoju līdzi grāmatveikala īpašnieka gaitām, klusi pie sevis nodomājot, ka dzīve tik ciešā saistībā ar grāmatām ir lieliska, tomēr izrādās, ka grāmatas pašas par sevi nav nekas bez patiesi mīļiem cilvēkiem, ar kuriem  kopā pievērsties grāmatu pasaulei un dalīties savās izjūtās.

Grāmatai ir neparasts vāka noformējums. Arī pats rakstības stils ir savdabīgs un nav tik bieži sastopams, īstenībā šī bija pirmā mana lasītā grāmata, kurā darbība atainota tagadnes formā. Iesākumā tas šķita ļoti neierasti, tomēr pēc kāda laiciņa pieradu. Katras nodaļas sākumā ir Eidžeja komentārs par kādu grāmatu, ko viņš iesaka savai audžumeitai, šie iespraudumi var kalpot kā grāmatu ieteikumi.

Autorei ir talants visus savus radītos tēlus, pat tos, kas ne vienmēr rīkojas labi un pareizi, padarīt pietiekami interesantus un mīlamus. Piemēram, Eidžeja svainis Deivids – laulības pārkāpējs un nedaudz bohēmisks rakstnieks vienkārši ir tāds, kāds ir, un lasītājam neatliek nekas cits, kā pievērt acis uz viņa grēkiem. Viens no man tīkamākajiem tēliem bija omulīgais policists Lambiasī, sākotnēji nedrošs attiecībā pret grāmatām, taču vēlāk viens no aktīvākajiem Eidžeja veikaliņa apmeklētājiem. Lambiasī pirmā saruna ar Eidžeju man izraisīja smaidu.

Stāsts ir viegls un raiti lasāms, ar labu daļu asprātību un humora, tomēr nonākot līdz grāmatas beigām, kas izvilināja dažas asaras, ir skaidrs, ka romāna vēstījums ir pietiekami dziļš, lai mēs katrs no tā kaut ko paņemtu sev.

Visa mana dzīve ir šajās grāmatās. Izlasi tās, un tu zināsi manu sirdi.

Mēs lasām, lai zinātu, ka neesam vieni. Mēs lasām, jo esam vieni.

“Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir aizkustinošs un mīļš stāsts, skaists apliecinājums tam, ka mūsu dzīvēs ir divas lietas, kurām nekad nevajadzētu pietrūkt – mīlestība un grāmatas. Un vislabāk, ja ir gan viens, gan otrs.

Maija ir izvēlējusies  sev uzticēt gredzenu nesējas pienākumus, jo tiem nepieciešama lielāka atbildība nekā ziedu meitenei.(..) “Gredzenu nesējam ir daudz lielāka vara,” Maija skaidro. “Tu izklausies pēc Golluma,” saka Eidžejs. “Kas ir Gollums?” Maija vēlas zināt. “Kāds mazs nūģis, kas tavam tēvam ļoti patīk,” Amēlija atbild.

Advertisements