Kur nāve vienmēr līdzās. Baltā vientulība Nangaparbatā

???????????????????????????????

Sniegs. Klusums.  Kalns. Un nāve tepat līdzās. Vienmēr.

Vientuļais kalnākāpējs Reinholds Mesners ir viens no tiem trakajiem, kas nevar bez kalniem. Nevar un viss. Tā ir viņa dzīve un viņa nāve vienlaikus. Nāve tāpēc, ka 1970.gada alpīnistu grupas ekspedīcijas laikā grūti pieejamais astoņtūkstošnieks Nangaparbats savos skāvienos paņem Reinholda brāli Ginteru. Uz neatgriešanos. Brālis ir zudis. Nelaime ir notikusi abiem neplānoti nokāpjot pa Diamira sienu, ko neviena alpīnistu grupa, kur nu vēl atsevišķi alpīnisti, līdz šim nebija izmantojusi kā nokāpšanas ceļu.

Negadījums tiek plaši iztirzāts, žurnālisti un pasaules mediji sev raksturīgā tiešumā nekaunas uzdot arī neērtus jautājumus un meklē vainīgo. Un atrod to Reinholdā. Viņš ir nemierā ar ekspedīcijas vadītāja Herlinghofera izteikumiem, ka Reinholds brāli atstājis dzīvu kalna virsotnē un pats devies lejā, nolemdams Ginteru drošai nāvei. Ir vēl citi apstākļi, kas netieši veicinājuši traģēdijas rašanos – nepareizi izšautā brīdinājuma raķete, alpīnistu nesaprašanās kalna virsotnē, neziņa par laikapstākļiem.

Pēc brāļa nāves Nangaparbats kļūst par kalnu, ar kuru Reinholdam ir savi rēķini. Viņš vairs īpaši neplāno grupu ekspedīcijas. Viņam kalns jāuzveic vienatnē. Kaut gan “jāuzveic” nav īstais vārds. Reinholdam Mesneram uzkāpšana kalna virsotnē ir saruna ar sevi. Savas eksistences apzināšanās. Dzīvības eliksīrs. Un it sevišķi pēc brāļa zaudējuma. Viņam jāuzkāpj Nangā, lai piedotu sev un piedotu kalnam. Jāuzkāpj vienatnē.

Šis plāns kļūst par viņa misiju un tai tiek pakārtots viss – attiecības ar mīļoto sievieti, ar draugiem, dzīve un darbs. Viņš ir pieradis, ka līdzcilvēki viņu dēvē par pārgalvīgu, par traku, par riskētāju. Viņi nesaprot, ka kalna radīto brūci var sadziedēt tikai pats kalns. Visai grāmatai cauri vijas divas galvenās Reinholda sāpes – brāļa zaudējuma smagums un sašutums par ekspedīcijas vadītāja nostāju un apmelojumiem. Viņš bieži atkal un atkal citē ekspedīcijas vadītāju, savus tā laika biedrus, savu mīļoto sievieti, savus pretiniekus. Atkal pārstāsta savu stāsta versiju pretstatā viņu versijai, itin kā visu iesaistīto pušu nonākšana pie kopīga slēdziena ienestu dvēselē mieru. Bet tā nenotiek. Līdz savai nāvei Herlinghofers paliek pie sava, pie tā, ka Reinholds brāli ir dzīvu atstājis virsotnē. Un var just, ka Reinholdam tas sāpēs līdz mūža galam.

Vienvārdsakot, ir vērts izlasīt “Balto vientulību”, it sevišķi, ja ir lasīti visādi citādi sacerējumi par kalnā kāpšanu kā masu tūrismu vai izklaides veidu no sērijas – visu izdara nesēji, viss tiek pienests klāt, mēs esam baigie malači, uzkāpām kalnā, ooo. Šeit viss ir nopietni, tik nopietni cik vien var būt, ja runa ir par alpīnismu. Šis ir Reingolda Mesnera izsāpēts personīgs  stāsts par viņa ceļu uz Nangaparbatu, kas  viņam ir devis un reizē atņēmis visvairāk.

Daži izvilkumi no grāmatas:

Man Nangaparbalts ir neizdibināms,  es uztveru to kā fiktīvu mērķi. Gribu kāpt kalnā, ko pats esmu izdomājis, un tāds, kādu esmu to izdomājis, tas citiem neeksistē. Atsakoties no jebkādas tehnikas, pat no kāpšanas partnera, esmu radījis sev kalnu, kurš pastāv vienīgi manā fantāzijā. /R.Mesners/

Kāds miers! Drīz būs sešas nedēļas, kopš dzīvoju bez pasta un telefona. Būt neaizsniedzamam no ārpasaules nozīmē ļaut brīvu vaļu vēstīm no paša iekšpasaules. /R.Mesners/

Advertisements