Liekulīgā un zemiskā 19.gs. Amerika: Čārlzs Dikenss „Martins Čezlvits”

9781853262050_ZKad rakstnieks Čārlzs Dikenss 1842. gadā devās uz Ameriku, lai tur atrastu patiesu demokrātiju, vienlīdzību un sabiedrību, kas būtu brīva no tiem netikumiem, kādi pastāvēja viņa dzimtajā Anglijā, viņš saprata, ka tālu izslavētajā brīvības un sociālās vienlīdzības zemē valda vēl lielāka liekulība un cinisms nekā Anglijā. Ne velti tieši Amerikā bija sastopama nežēlīga strādnieku ekspluatācija un verdzība tās augstākajā pakāpē. Kā jau dzīvē notiek, tieši tur, kur visvairāk tiek bazūnēts par brīvību un svētumu, valda vislielākais zemiskums un ļaunprātība. Savā romānā „Martins Čezlvits” Dikenss atklāti, skarbi un satīriski attēlo Amerikas sabiedrību, vadoties pēc savas pieredzes. Pats autors uzskatīja šo par savu labāko darbu, taču tas izrādījās vismazāk populārais no visiem Dikensa romāniem.

Īsumā par sižetu. Jaunais Martins Čezlvits kopā ar savu ceļabiedru Marku Tepliju dodas uz Ameriku nodoties zelta meklēšanai, cerībā iedzīvoties turībā, jo Martina vectēvs izdzinis viņu no mājām neatrisināmu domstarpību dēļ. Nonākot Amerikā, jaunais Martins ierauga visas tās nepievilcīgās īpašības, ko Dikenss pieredzēja un atklāja, uzturēdamies šajā zemē. Nepaiet ilgs laiks un abi ceļotāji tiek piekrāpti, no fiktīvas gruntsgabalu spekulēšanas sabiedrības iegādādamies apstrādāšanai pilnīgi nederīgu zemes gabalu kaut kur purva vidū Amerikas vidienē. Viņi ar mokām pārcieš trūkumu, slimības un izmisumu. Kopdams saslimušo ceļabiedru, Martins atjēdzas, ka visu laiku ir domājis tikai par sevi un dzīvojis savas patmīlības uzceltajās sapņu pilīs. Vecais Martins Čezlvits, lepns, stūrgalvīgs un egoistisks vīrs, šīs savas īpašības negribot ir ieaudzinājis mazdēlā, taču jaunais Martins Čezlvits, sastopoties ar dzīvi tās drūmajā veidolā, spēj izlobīt no sava rakstura labākās īpašības un mainīties. Dikenss prasmīgi parāda Martina pārveidošanās iemeslus.

Dikensa romāni vienmēr ir pārpilni ar visdažādākajiem tēliem, it sevišķi tādiem, kuriem piemīt visnelāgākie netikumi – liekulība, svētulība, aprobežotība, mantrausība utt. Šajā romānā viens no tādiem ir misters Peksnifs, kas, slēpdamies aiz tikumīga un dievbijīga arhitekta maskas, nekaunas uzdot savu audzēkņu rasējumus par saviem darbiem, vien iezīmējot pāris logu, apgalvodams, ka tieši pēdējie pievienotie elementi padara ēkas plānojumu izcilu. Un tie nav vienīgie mistera Penksnifa „labie darbi”. Viņš atjautīgi pieprot moralizēt un skandināt dažādas dzirdētas pamācības, taču viņa audzēkņi gan uzskata, ka misters Peksnifs ir kā ceļa rādītājs, kas „ceļu parāda, bet pats pa to neiet”.

Čezlvitu dzimtā netrūkst spēcīgu personību, kam piemīt mistera Peksnifa smalkās īpašības, taču bez liekulības un tikumības aizsega. Dabiskā izskatā Dikenss attēlojis vecā Martina Čezlvita brāli Entoniju un viņa dēlu Džonasu. Viņi ir rūdīti blēži, kam nauda  vienmēr ir pirmajā vietā. Entonijs Čezlvits, pats būdams mantrausīgs, arī savam mantiniekam ieaudzinājis iedzīvošanās kāri, bet pie reizes arī racis sev bedri, jo Džonass, izaudzis par tēva cienīgu pēcteci, nu vēlas ātrāk veco nogādāt kapsētā, lai nekas viņam netraucētu apmierināt savu naudaskāri. Tieši mantkārība noved Džonasu pie baisu noziegumu pastrādāšanas. Romānā darbojas daudzi sīkāki blēži, piemēram, Montegjū Tigs, kurš nodibina bezpeļņas akciju sabiedrību un šmauc naivus ļautiņus.

Marks Teplijs šķiet ļoti īpatnēja un interesanta personība. Nebūdams sevišķi izglītots un bagāts, viņš tomēr iekaro Martina pieķeršanos un iegūst viņa draudzību sava jautrā rakstura un optimisma dēļ. Kā pats apgalvo, Marks vēlas tādus apstākļus, lai varētu pārbaudīt sevi un būtu jautrs pat tad, kad vairums cilvēku būtu izmisumā. Pat Amerika nespēj mazināt Marka optimismu, viņš uzmundrina arī Martinu pašos kritiskākajos brīžos. Bet arī tad Marks neuzskata, ka būtu paveicis ko patiešām ievērības cienīgu.

Diezgan daudz par Ameriku pavēsta tikai ievērojamāko preses izdevumu nosaukumi vien: „Ņujorkas Samazgu Bedre”, „Labprātīgais Izspiegotājs”, „Skandālists”, „Apmelotājs” u.c. Šo preses izdevumu redaktori katra vārda galā cildina Ameriku un tās brīvības simbolu – ērgli, bet to vien dara, kā nopeļ Angliju ar tās karalieni, simbolisko lauvu un aristokrātiju.

Neskatoties uz zemiskuma, liekulības un neiecietības milzu apmēriem, Amerika tiek parādīta kā pietiekami noderīga dzīves skola gan Martinam, gan Markam. Atgriezušies mājās, viņi dodas pie Martina vectēva, kurš mitinās pie sava attāla radinieka mistera Peksnifa, kā izskatās, svētulīgā arhitekta melu par Martina negodīgumu apmāts.

Īstenam Dikensa literatūras mīļotājam grāmata patiks, jo tā gan sniedz interesantu ieskatu tēmā, ko autors labi pārzinājis – zelta drudža pārņemtā  19.gs. Amerikas sabiedrība, gan iepazīstina ar kolorītiem  tēliem, kuru likteņi lasītāju aizkustina, apbēdina vai iepriecina atkarībā no tēla rakstura.

Advertisements