Ko mūsdienu cilvēkam māca Platona ala

the-republic1Platona alegorija par alu bija pirmais filozofiskais darbs, ko man nācās lasīt filozofijas mācību stundā un ar šo darbu es atklāju, ka filozofija īstenībā ir interesanta zinātne, kas ļauj citām acīm paskatīties uz ierasto lietu kārtību. Ja visas pārējās zinātnes zināmā mērā uzspiež un diktē savus likumus, filozofija uzdod jautājumus par eksistenci, dzīvi un garīgām tēmām, rosina cilvēku iziet no ierastā loka – gulta-darbs-mājas-vakariņas-gulta, lai apstātos un padomātu, kā mēs veidojam savus priekšstatus par pasauli un lietām ap mums.

Platons savā darbā “Valsts” ir ievijis alegoriju par alu, ar kuras palīdzību ir centies saprotami un vienkāršoti attēlot atšķirību starp to pasauli, kuru mēs zinām un dzīvojam, un starp ideju pasauli, kuras atspulgu mēs varam tikai nojaust.

Platona ala mūsdienu cilvēkam māca to pašu, ko savulaik mēģināja mācīt Platona laika cilvēkam – neuzskatīt visu esošo par vienīgo, kas jebkad pastāv un pastāvēs.

Pats svarīgākais un acīmredzamākais, ko Platons ar savu alegoriju mēģina pateikt, ir norāde uz cilvēku garīgo aklumu un nevēlēšanos apjaust tālākas patiesības esamību. Savu alegoriju Platons iesāk ar stāstu par gūstekņiem alā.  Gūstekņi vēro parādību, lietu, būtņu ēnainos apveidus uz alas sienām un ir nešaubīgi pārliecināti par to īstumu un patiesumu. Cilvēki ir apmierināti ar to, ko uzskata par reālu un izskaidrojamu un kas iekļaujas izveidotajā sistēmā, neizjaucot ierasto un ērto kārtību. Un Platona ala izjauc iesīkstējušos uzskatus un norāda uz vēl kādas citas pasaules esamību, Platonaprāt, uz ideju pasauli, kurā mīt idejas, visas fiziskās pasaules pamats un augstākā būtība. Alas gūstekņi, nonākot saules gaismas pielietajā patiesajā pasaulē, nespēj aptvert to, ko redz, un daudz labāk vēlētos atgriezties alas pustumsā, kur zināmā mērā jūtas pasargāti no nezināmā, kaut arī šis nezināmais būtu svarīgāks un īstāks par līdz šim pazīto. Platons liek paraudzīties uz sevi no malas un atzīt, ka ne viss, kas mums apkārt, ir vienīgais reāli eksistējošais, jo ir iespēja, ka pastāv arī mums pagaidām nezināmas parādības un pasaules.

Vizuāla Platona alegorija par alu. Avots:  http://genealogyreligion.net

Vizuāla Platona alegorija par alu. Avots: http://genealogyreligion.net

Iespējams, ka mūsdienu cilvēkam alegorija par Alu ir sevišķi noderīga un vēlama, jo dzīvojam zinātnes sasniegumu un moderno tehnoloģiju attīstības laikmetā, tādēļ iedomājamies sevi daudz gudrākus un saprātīgākus un uzskatām savu pasauli par vienīgo vai vismaz izcilāko. Ikdienas steiga un mūžīgā dzīšanās pēc mantas, slavas vai varas nepalīdz uztvert pasauli piezemētāk. Bailes no nezināmā un spītīgā turēšanās pie jau esošā un pierastā nesniedz izaugsmes iespējas un nepalīdz atbrīvoties no maldiem. Alā mīt šo cilvēku prototipi, viņi ir gūstekņi, kuri nevēlas tikt atbrīvoti, lai nonāktu un apjaustu ko citu, izņemot tumsu un maldīgās ēnas, kas ir vienīgais jebkad redzētais. Platona ala liek redzēt mūs pašus, mūsu niecīgo redzesloku un iespējamo atbrīvošanos no alas tumsības un ēnām. Bet atbrīvoties no alas un nonākt gaismā ir ļoti grūti, bet vēl grūtāk ir citus pārliecināt par citu un labāku pasauli, kas atrodas tur – tālāk aiz alas sienas. Cilvēks visur ir ieviesis savas sistēmas un turas pie savas iedomātās kārtības. Cilvēku domāšana ir ieciklējusies uz viena veida pasauli, kurā viss liekas īsts un sataustāms, un ja ideju pasauli nav iespējams ne redzēt, ne aptaustīt, tātad tā nepastāv.

 Platona krūšutēls. Valsts antīkā kolekcija un gliptotēka, Minhene. Foto: Koppermann

Platona krūšutēls. Valsts antīkā kolekcija un gliptotēka, Minhene. Foto: Koppermann

Platona ala noliedz pati sevi kā nevēlamu un par īsto pasauli sludina ārpus alas esošo, kur mājo viss īstais un skaidrais. Ne visi alā mītošie kādreiz spēs izkļūt ārpusē, un Platons to saprot, taču norāda uz iespējamo atklāsmi un pilnveidošanos, aptverot ideju pasaules esamību.

Ir noderīgi reizi pa reizei pievērsties filozofu darbiem, galvenokārt arī tāpēc, ka savu aktualitāti tie nezaudē pat pēc vairākiem gadsimtiem. Nākamā grāmata, ko plānoju izlasīt un kas man stāv plauktā, ir Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājums”.

Advertisements