Regīnas Ezeras sātaniskais stāsts

Regīna Ezera (1930-2002)

Regīna Ezera (1930-2002)

Regīnas Ezeras novele „Sātanisks stāsts”  jau no pirmajām lappusēm  atstāj mistisku un satraucošu iespaidu, kas lasītājam nemanāmi liek gaidīt baigu un negaidītu atrisinājumu. Drūmo un nedaudz baiso atmosfēru palīdz radīt arī aprakstītais vētras tuvums, kas netieši, iespējams, jau norāda uz postošām beigām, uz kaut ko tumšu un briesmīgu.

Ja kāds atceras skolas literatūras stundas, tad literatūras žanra – noveles pamatā ir dramatisks notikums ar negaidītu atrisinājumu. Tātad paņemot rokās noveli, lasītājs jau var būt pārliecināts, ka autors būs sagādājis pārsteigumu.

Noveles “Sātanisks stāsts” pamatā ir sievietes kaislības mutuļojošais spēks un vara pār vīrieti. Cilvēks spēj izdarīt neiedomājamāko, lai paturētu sev to, kas, viņaprāt, tam pienākas. To pat nevar dēvēt vienkārši par mīlestību, tā ir atkarība no otra, kas vienlaikus padara vāju un dod sātanisku spēku. Ar kādiem līdzekļiem ir iespējams paturēt sev līdzās mīļoto cilvēku? Cik daudz mēs zinām par cilvēkiem, ar kuriem diendienā tiekamies? Kāda ir robeža, līdz kurai cilvēks iet mīlestības dēļ?

Romāna varoņi ir Mirdza un Jānis. Jānis ir robusts, brutāls un rupjš tēvainis, neaudzināts, nekulturāls cilvēks bez principiem un spējām just kaut ko tik cēlu kā mīlestība, pateicība vai sirsnība. Viņa valoda ir pilna ar krievu valodas vārdiem un prastiem izteicieniem. Savukārt Mirdza ir savāda, šķiet, ka sabiedrībā viņa ir nepakļāvīga, spēcīgas gribas sieviete, taču Jāņa ietekmē kļuvusi vāja, necenšas sevi likt cienīt.

Īstenībā cilvēki tik maz zina par citiem, citu cilvēku iespējamo rīcību un raksturus viņi vērtē pēc savas mērauklas. Ja Jānis būtu zinājis, uz ko ir spējīga Mirdza, viņš ne mirkli nebūtu uzkavējies viņas tuvumā, taču nekādi nav iespējams izzināt cita cilvēka slēptākās domas un iespējamo rīcību. Savu jūtu pret Jāni iespaidā Mirdza ļaujas zināmam pazemojumam, ko citkārt nebūtu atļāvusies: „Viņa ēsmu atkal satvērusi nevis ar pirkstiem, bet muti – kā suns. Un viņa nodomāja, ka arī ir suns. Kuce, kas laiza saimnieka roku, gatava spērienam krūtīs. Un sirds viņai paklupa pret neredzamu šķērsli.”

Valoda ir tēlaina, it sevišķi, aprakstot vētras tuvošanos un varoņu attiecības. Galveno varoņu runa ir vienkāršiem darba ļaudīm raksturīga, piesātināta ar dažādiem žargonismiem un citiem neliterāriem izteicieniem, kas piešķir valodai ticamību un kolorītu. Jānis savā runā gandrīz vienmēr iesprauž kādu lamuvārdu vai žargonismu: „Kā man apnicis (..)! zāģē un zāģē, kā ar sirpi pa pautiem! (..) Esi gan tu viena briesmīga bāba! Tevi vajadzētu peklē iecelt par elles prorabu, lai tu tur visus varētu bakstīt ar nokaitētām dakšām…”

Noveles tēli tik pat kā neveido savu iekšējo monologu, vairāk uzsvars likts uz apstākļiem un darbību, ar kā palīdzību var iepazīt darba galveno varoņu raksturus, vēlmes un rīcību. Dominē dialogs starp Mirdzu un Jāni. Ezera devusi trāpīgus un izsmeļošus varoņu portretus, kas noveles gaitā atsedz kādu būtisku Jāņa vai Mirdzas iezīmi: ”Fotogrāfam sevišķi labi bija izdevušās Viņas acis. Tie, kas gāja Viņai garām, (..) nemaz tik viegli netika garām, it kā pats sātans tos būtu paklupinājis (..) – ar savu skatienu Viņa visus ievilka dīvainā burvju lokā.”

Lasot noveli, var rasties pārdomas par to, cik daudz cilvēka dzīvē savu lomu spēlē Liktenis un kā tas spēj ietekmēt ikdienu un dzīvi kopumā. Reizēm šķiet, ka kāds notikums, traģēdija rodas no mazas nianses, no nejaušas apstākļu sakritības, ko rada Liktenis. Novelē bija daudz pretmetu – nāve un jaunas dzīvības ierašanās pasaulē, satikšanās un šķiršanās, mīlestība un naids. Var tikai nojaust, kurā brīdī Mirdzai radās plāns neļaut Jānim šķirties no viņas mūžam.

Pēc noveles izlasīšanas vēl ilgi jūtama spriedzes pilna sajūta. Ieteiktu izlasīt šo noveli tiem, kam patīk iedziļināties cilvēku attiecību psiholoģijā vai kas vēlas baudīt literatūru par it kā vienkāršiem latviešu lauku ļaudīm, kuri slēpj sevī velnišķīgi interesantus raksturus.

Advertisements