Līgavu mednieki bez sirdsapziņas

file1348684_Ligavu_mednieki_LLatviešu rakstnieks Anšlavs Eglītis ir viens no maniem iecienītākajiem latviešu autoriem, jo viņa darbus raksturo vieglums (kaut gan iztirzātās tēmas nebūt tādas nav), spoža ironija, humors,  un patiesa cilvēka rakstura atainošana. Romāns “Līgavu mednieki” ir nozīmīgs darbs rakstnieka daiļradē, jo tas viņa pirmais romāns. Pirmo reizi tas publicēts žurnālā “Atpūta” 1939. gadā, savukārt kā  atsevišķs izdevums tas tiek izdots 1940. gadā.

Romāna tēma ir 20.gs. 30.gadu  Rīgas jaunbagātnieku un tā saucamās sabiedrības elites ārēji spožā un bezrūpīgā dzīve, kurā ar visiem spēkiem cenšas iekļūt tie, kuriem tik ļoti nav paveicies ar materiālajiem apstākļiem. Anšlavs Eglītis šos laimes meklētājus dēvē par līgavu medniekiem, jo pie bagātības visātrāk var tikt, izdevīgi apprecoties. Un šajā romānā galvenie līgavu mednieki ir trīs bijušie skolasbiedri – Pāvils Epalts, Mārtiņš Ķurzēns un Atis Dušelis.

Romāna darbība sākas ar bankas īpašnieka Dāvida Jonatāna Surģenieka bagātā nama aprakstu un šī nama priekšā stāv divi draugi – Pāvils Epalts un Mārtiņš Ķurzēns. Viņi ir nolēmuši iekļauties Rīgas krāšņās un bagātās sabiedrības vidū, lai uzlabotu gan savu  finansiālo, gan arī sabiedrisko stāvokli. Surģenieka namā ik dienas pulcējas Rīgas modīgā un bezrūpīgā jaunatne, dažādi bagāti un ietekmīgi ļaudis, un iegūt to draudzību un labvēlību nozīmē pietuvoties viņu līmenim. Surģenieku ģimenē ir četri bērni – vecākais dēls Visvaldis, izskatīgs un izlutināts, jaunākā atvase Imants un divas meitas – Grizelda un Dagne. Viņi ir kā centrs, ap kuru nemitīgi grozās pārējie, kuru vidū pārsvarā ir studenti, jau pieminētie līgavu mednieki, turīgas personas un dendiji.

Tā kā turīgajam namatēvam ir divas meitas, pastāv iespēja tikt virsotnē ar izdevīgām laulībām. Taču Epalts un Ķurzēns nebūt nav vienīgie, kam nebūtu nekas pretī lūgt Surģenieka meitas roku. Viņiem priekšā jau ir sens skolasbiedrs Atis Dušelis, kuram gan nav paveicies kļūt par Grizeldas Surģenieces pielūdzēju, bet drīzāk par izsmiekla objektu ar iesauku Ķebelkāja. Ar asprātību un veikliem izteicieniem Epalts iegūst zināmas simpātijas un cieņu, bet Ķurzēns cieš sakāvi, nespēdams paciest zobgalības. Pat Epalts nav pasargāts no bankas direktora meitas Grizeldas nievām un dabū iesauku Zeltamute. Grizelda apzinās savu vērtību, jo pēc viņas tīko daudzi, viņa ir kaprīza un iecirtīga.

Bet līgavu medniekam Epaltam tas neliek bēdāties, jo viņu, rūdīto materiālistu, ir savaldzinājusi piemīlīgā Nikolīne Buivide, Surģenieka darbiniece. Tā ir likteņa ironija, jo tieši Pāvils Epalts no visiem trim līgavu medniekiem bija ticis vistuvāk Grizeldai, taču mīlestība kļūst par šķērsli viņa sākotnējiem nodomiem. Ne tikai Epalts ir iemīlējies Nikolīnē. Gadās pat kurioza situācija, kad četri pielūdzēji vienā reizē sastopas pie Nikolīnes mājas. Tur ir gan Epalts, gan Visvaldis, gan ietekmīgais, bet jau padzīvojušais konsuls, gan arī Imanta mājskolotājs Šeturiņš.

Viens no romāna trumpjiem ir tēlu izteiksmīgums un dažādība. Viņi ir savstarpēji atšķirīgi gan pēc rakstura, gan attieksmes pret citiem, gan dzīves mērķiem. Tēlu  attiecībās izpaužas gan savstarpējas simpātijas, gan slēpts naidīgums. Neviens tēls nav blāvs vai neizteiksmīgs, katrs vai nu raksturā, vai izskatā ir īpašs un uzmanību piesaistošs.  Anšlavs Eglītis ironiski, taču ar draudzīgu pieskaņu ir aprakstījis romāna varoņu attiecības, ārējo izskatu un rakstura īpašības. Viņš pat ir piešķīris tiem skanīgus un nedzirdētus vārdus. Ar efektīviem vārdu kariem, kas risinās starp Epaltu, Grizeldu un citiem romāna varoņiem, Eglītis spēj noturēt lasītāju uzmanību un radīt interesi par to, kas sekos tālāk.

Romāna viena no centrālajām tēmām ir senum senā izvēle, pretnostatījums – nauda vai mīlestība. Naudai un varai ir liela nozīme, taču turpat līdzās ir mīlestības pasaule, kas spēj sagraut visgrandiozākos plānus un mainīt cilvēku dzīves.

Darbā var atrast diezgan daudz atziņu. dažas no tām izsaka Epalts, taču viņš ir kā ceļa rādītājs, kas citiem virzienu norāda, bet pats pa to neiet. Vissvarīgākā un pamatīgākā ir dzīves atziņa: “Kad reiz esi sācis savu spēkošanos, neceri atpūsties, katra uzvara ir tikai jaunas cīņas sākums, izdusēsies, kas būsi kritis (..) īstu vīru pazīst ne tikai no tā, kā viņš cīnās un ar ko viņš cīnās, bet vēl vairāk no tā, par ko viņš cīnās.”

Vēl ir tādas dziļdomīgas frāzes kā „cilvēkā nav vietas vairāk kā vienai lielai kaislībai”, „pasaulē nav tādas lietas, ko cilvēks ar dzelzs gribu nespētu sasniegt”. Savam draugam, Surģenieka pusaugu dēlēnam Imantam, neveiksmju sagrautais mīlētājs sniedz vērtīgu dzīves pamācību: “Dzīve ir cīņa. Spert soli nozīmē cīnīties. Cīņā tevi trenc jūtas un dziņas, spiež apstākļi, mudina biedri, un cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa cīņa.” Taču Epalta rīcībā ir pretruna, un to pamana arī Imants, jautādams: “Bet kur tad paliek cīņa, par kuru jūs runājat?” Jo Epalts necīnās, bet gan bēg. Taču cīnīties ne vienmēr nozīmē uzvarēt. Ja esi zaudējis, ir jāaiziet. Uz visiem laikiem.

Līgavu mednieki ir sastopami arī mūsdienās, taču viņi nebūt nav ļauni. Viņi tikai vēlas labāku dzīvi un par to cīnās visiem līdzekļiem, Viņu dzīves devīze ir: „Vajadzīgas bagātas līgavas – tad būs nauda, tad būs mājas, smalks autiņš un vieta pie mielasta galda”.

Patīkama ir Anšlava Eglīša attieksme pret saviem tēliem, viņš tos nekritizē un nesoda ar nokļūšanu cietuma kamerā, traģiskiem nelaimes gadījumiem vai citām nelaimēm, autors tikai norāda uz kļūdām, kas atspoguļojas katra tēla izturēšanās veidā un dvēseles pārdzīvojumos. Sastopoties ar dzīves grūtībām, varoņi izmainās paši, varbūt kļūst gudrāki un apzinīgāki, jo mācās no savām kļūdām. Taču viņu cīņa vienmēr ir par kaut ko varenu, nevis par sīkumiem.

Advertisements