Jāņu laika nemirstīgā klasika: Rūdolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”

Rūdolfs Blaumanis (1863 – 1908) ir viens no ievērojamākajiem latviešu dramaturgiem. Lielākā daļa no rakstnieka lugām ir lasītāju un arī pēc šo lugu veidoto teātra izrāžu skatītāju iemīļotas un novērtētas un apliecina Rūdolfa Blaumaņa spēju ielūkoties vienkārša latviešu cilvēka dvēselē un rīcības motīvos. Rūdolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos” tapusi 1901. gadā, bet tās pirmuzvedums notika nākošā – 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī. Pats autors savu darbu visai necili nodēvējis par “sadzīves skatiem ar dziedāšanu sešās bildēs”. Tā ir visvairāk spēlētā luga visā latviešu teātra pastāvēšanas vēsturē, kaut arī kritiķi nebūt nevērtēja augstu šo Blaumaņa darbu, uzskatīdami viņa radītos tēlus, piemēram, Aleksi, par pārāk nereāliem un saturu – par pārāk saskaldītu un pārpilnu ar trokšņainiem skatiem. Lugas pamatā ir dinamisks dzīves plūdums ar parastiem atgadījumiem un sarežģījumiem. Darbība notiek Silmaču mājās, tipiskā 19. gadsimta beigu latviešu lauku sētā. Darbības laiks ir dažas dienas pirms vasaras saulgriežiem un Līgo svētkos.

Luga sastāv no trīs cēlieniem un sešām bildēm, un katrai no bildēm ir savs nosaukums. Pirmo bildi sauc „Skroderi nāk!”. Galvenais notikums, ap kuru risinās visi pārējie sadzīviskie atgadījumi, ir gaidāmās Silmaču atraitnes Antonijas kāzas ar kalpa puisi Aleksi. Kāzām jābūt Jāņos, un vienlaikus ar steidzīgu rīkošanos šim svarīgajam notikumam notiek aktīva gatavošanās arī Zāļu vakara svinēšanai. Taču viss nav tik vienkārši, jo Aleksis nav pārliecināts par savām jūtām pret Antoniju, viņam jau no sākta gala ir patikusi Silmaču kalpone Elīna, un tikai sīks misēklis un neapdomība ir novedusi viņu pie saderināšanās ar Silmaču saimnieci.

Pirmsjāņu laikā lauku mājās ierodas daudz un dažādi ļaudis, kuri tad arī veido kolorīto personāžu pulku. Skroderis Dūdars, viņa māceklis Rūdis, dāmu šuvēja Zāra, vecais žīds un tirgotājs Ābrams ar savu dēlu Joski, bērnu saņēmēja Tomulīša – tie ir tikai daži no ciemiņiem Silmaču sētā. Katrs no viņiem apzinīgi veic savu pienākumu, bet neiztikt arī bez dažādiem pārpratumiem un neikdienišķām situācijām. Sīktirgotājs Joske Silmačos ieradies ne jau tikai veiksmīgas peļņas nolūkos, viņa sirdi māc ilgas pēc jaunās šuvējas Zāras, kura arī nav vienaldzīga pret žīdu. Taču arī viņiem, tāpat kā Aleksim un Elīnai, patlaban nav lemts būt kopā, jo vecais Ābrams kategoriski iebilst pret laulībām un pats jau nolūkojis dēlam bagātu un augstdzimušu līgavu. Arī skroderis Dūdars nav izņēmums, ja runa ir par mīlestību, un savas jūtas pret Antoniju joprojām ir saglabājis, neraugoties uz ilgo atšķirtību un pagātnes notikumiem, kad tagadējā Silmaču saimniece atraidīja nabadzīgo skroderi un, mātes pierunāta, izgāja par sievu pie bagātā, bet jau krietni pavecā Silmaču saimnieka.

Skats no Nacionālā teātra izrādes

Skats no Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, 2014. gads. Foto: Gunārs Janaitis

Otrā bilde ir „Žīdi un bites”. Šajā ainā jau sākas aktīvāka un dzīvāka darbība, tēli kļūst atraisītāki un dinamiskāki. Jaunais skroderzellis Rūdis ar Alekša jaunāko brāli Kārlēnu „ieprovē papirosus”, žīdi uzsāk tirgot un lielīt savas preces, un aina beidzas ar vispārēju apjukumu, kad Rūdis neapzinīgi izlaiž Silmaču bites no stropiem un tās nekavējoties uzbrūk visiem pagalmā esošajiem.

Nākamajai ainai Blaumanis devis nosaukumu „Dinamīts krāsnī”. Visā darbā nav izteiktas kulminācijas, bet par vistrauksmaināko notikumu var uzskatīt krāsns uziešanu gaisā kopā ar Ābramu, kas pēc Pindacīšas ieteikuma paslēpies krāsns augšā, lai novērotu savu dēlu Joski un viņa iemīļoto Zāru. Pēc tik saspringtas darbības nākamo epizodi, kuras nosaukums ir „Laime pirtiņā”, Blaumanis rāda mierīgākā gaisotnē, Silmaču pirtī, kur kalpu pāris Auce un Pičuks jeb Pēteris Rudzīši ar bērnu saņēmējas un pūšļotājas Tomuļu mātes palīdzību rūpējas par savu pirmdzimto. No šīs mazās ģimenes staro siltums, mīlestība un idillisks miers. Jaunie vecāki ar mīļumu, gādību un mīlestību izturas ne tikai pret savu mazo lolojumu, bet arī viens pret otru. Blaumaņa skatījumā ar pirtiņu saistās laime, dzīvība, mīlestība, ētiskā skaidrība un šķīstīšanās. Šajā ainā pirtī ierodas teju visi pārējie Silmaču iemītnieki un viesi, lai smeltos mieru un atvilktu elpu no saspringtās gatavošanās kāzām un Līgo svētkiem. Elīna atnāk, lai izkratītu savu smago sirdi Aucei, arī Aleksis apciemo jaunos vecākus un, pārņemts ar drūmajām domām, vien uzmet paviršu skatienu Rudzīšu ģimenes atvasei. Pat Antonija ar savu meitiņu Toniju ierodas apraudzīt mazuli un apjautāties, vai Aucei kā nevajagot. Arī jaunie pusaugu zēni Rūdis un Kārlēns, kas to vien zina, kā darīt nebēdnības un blēņas, atrod laiku apmeklēt pirtiņas iemītniekus, kaut gan drīzāk tāpēc, lai dabūtu cienastā ogu plāceni un vīnu.

Skats no Nacionālā teātra izrādes

Skats no Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, 2014. gads. Foto: Gunārs Janaitis

Nākamai bildei Blaumanis devis nosaukumu „Līgo”, un šajā ainā lasītājs iepazīstas ar citu māju ļaudīm, kas atnākuši Līgo vakarā sveikt un apdziedāt Silmaču iemītniekus. Dziesmas, cienasti, dejas, alus, jautrība un zāļu vainagi – tas viss raksturo gan šo ainu, gan latviešu tradicionālo Jāņu svinēšanu. Netrūkst Blaumaņa smalkā un vieglprātīgā humora: Pindaks sastrīdas ar savu meitu Ieviņu un vēl saplēšas ar sievu, un pat atraisa bikšu jostu, lai noslānītu Pindacīšu par nepaklausību un pretimrunāšanu, savukārt Rūdis ar Kārlēnu paslepen pievāc lielo alus krūzi, lai kopā ar Ieviņu svinētu paši savus Jāņus. Pēdējo ainu sauc „Kāzas būs!” un jau ir skaidrs, ka nomaldījušās sirdis galu galā atradīs viena otru un būs laimīgu un varbūt arī necerētu kāzu priekšnojautas. Kā jau pēcsvinību rītā, reti kurš ir pārlieku aktīvs un enerģijas pilns, bet tieši šajā dienā izšķiras daudzi likteņi un noskaidrojas patiesība. Ar Silmaču saimnieces gādību Ābrams salabst ar dēlu un piekrīt Joskes un Zāras precībām. Aleksis beidzot sadūšojas un atsauc savas kāzas ar Antoniju, kuru mierināt un uzmundrināt steidz Dūdars, un, gluži nemanot, arī šie divi varoņi norunā saistīt savas dzīves kopā. Un tā Silmačos beigās iznāk veseli trīs laimīgi pāri, kam gaidāmas kāzas.

Lugas pamatā nav cīņa starp labo un ļauno, kā tas ir vairumā citu darbu, kuros uz savstarpējās šo atšķirīgo spēku cīņas balstās darba sižets, idejas un morāle. Blaumanis ir viens no tiem retajiem un apbrīnojamajiem dramaturgiem, kam ir izdevies uzrakstīt lugu, kurā nav neviena negatīva tēla. Protams, neviens no tēliem nav ideāls, un tas arī nemaz nav nepieciešams. Tieši cilvēciskās vājības, kas piemīt Blaumaņa radītajiem tēliem, un sīkās neveiksmes un aplamības, ko tie piedzīvo, padara viņus visus tik mīļus un pazīstamus lasītājiem un skatītājiem. Kāds varbūt atpazīst Kārlēnā vai Ieviņā sevi jaunības trakulīgajos gados. Iespējams, viens otrs, vērodams vai lasīdams laimīgo idilli pirtiņā, atceras pats savu bērnu piedzimšanu, un vēl kāds atminas pirmo mīlestību, tādu pašu, ko piedzīvo Zāra un Joske vai Aleksis un Elīna. Neviens no tēliem nav mazsvarīgs, jo katram no tiem piemīt savas rakstura iezīmes, kas to izceļ starp citiem. Blaumaņa radītie tēli, protams, izdara ne mazums kļūdu un piedzīvo neveiksmes un alošanos, taču viņi visi ir sirdī labestīgi un gaiši cilvēki.

 Foto: Gunārs Janaitis

Skats no Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, 2014. gads. Foto: Gunārs Janaitis

Starp visiem Silmaču ļaudīm un daudzajiem ciemiņiem ir dažādu vecumu un profesiju cilvēki, ir gan skroderi, gan kalpi, gan tirgotāji. Tādi personāži kā Aleksis, kura tēlā Blaumanis ielicis arī pats savas īpašības, Antonija, Auce, Pičuks, Joske un Dūdars palīdz atklāt autora idejas. Visā lugas gaitā personāžiem ir jāizcīna iekšēja cīņa, lai saprastu, ko viņi vēlas. Aleksim ir jāizvēlas starp bezrūpīgu dzīvi saimnieka godā un īstu, nešaubīgi patiesu mīlestību, ko viņš jūt pret Elīnu. Joskem ir jācīnās ar savu aizspriedumaino un ietiepīgo tēvu, kas nevēlas par dēla sievu nabadzīgu šuvēju, jo pats Joske jau ir izdarījis izvēli, augstāk par bagātību vērtējot mīlestību. Antonijai smags brīdis pienāk, kad Aleksis viņu atraida, un lepnajai un raksturā spēcīgajai sievietei ir jāizvēlas starp padošanos liktenim un dzīvošanu tālāk, neņemot vērā ļaužu valodas un varbūt pat izsmieklu. Un viņi izdara to izvēli, ko Blaumanis ir uzskatījis par nepieciešamāko un pareizāko, tā parādot savus uzskatus par mīlestību, par bagātības mazvērtību īstu jūtu priekšā, par ģimenes saticību un laimi, kas ir lielākās vērtības pasaulē.

Par nozīmīgākajiem lugas tēliem var uzskatīt Silmaču saimnieci Antoniju, viņas iecerēto Aleksi, skroderi Dūdaru, jo vairāk dramatisma ir tieši starp šiem lugas personāžiem. Neviens no tēliem neizraisa negatīvas emocijas, pat Pindaks, kas šad tad mēdz būt paskarbāks gan pret meitu, gan sievu, taču arī šādas antihumānas izdarības ir saprotamas, jo katrs taču vēlas savā ģimenē ieviest kārtību un cieņu pret ģimenes galvu. Arī Pindacīša, ko Ābrams pamatoti nosauc par „sātanu ar bruncem”, reizēm mēdz izdarīt ko nosodāmu, piemēram, vispārējā juceklī paķert no žīda nastas lakatiņu vai arī pievākt zirgu astru saišķi, kas īstenībā pieder Kārlēnam. Bet diez vai kāds jutīs pret žirgto un valodīgo sievišķi dusmas vai nepatiku. Te slēpjas Blaumaņa tēlu īpatnējā pievilcība, ka pat izdarot kaut ko sliktu, tie spēj iemantot nedalītu lasītāju mīlestību un simpātijas. Viens no interesantākajiem un komiskākajiem tēliem ir skroderzellis Rūdis, kas paspēj visu: izmēģināt papirosus, sakaitināt Silmaču bites, sarunāt biszāles no Joskes, bildināt Elīnu un pat nočiept lielo alus krūzi Jāņu svinībām.

Foto: Gunārs Janaitis

Skats no Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, 2014. gads. Dita Lūriņa (Antonija) starp Joski (Ģirts Liuznieks) (no kreisās) un Ābramu (Juris Lisners). Foto: Gunārs Janaitis

Gandrīz katrai situācijai un darbībai vijas cauri vienkāršais, dabiskais, ikvienam latvietim saprotamais humors un komiskums. Autors ir parādījis, cik daudz neatvairāma pievilcīguma un īsta dramatisma ir ārēji necilu cilvēku dzīvē. Starp lugas tēliem nav neviena inteliģences pārstāvja, neviena aristokrāta vai augstdzimušas personas, ir tikai vienkāršie, daudzos laikos un gadsimtos pat nicinātie darba darītāji – kalpi, amatnieki, tirgotāji.

Lugā izpaužas arī Rūdolfa Blaumaņa spraigā un neatkārtojamā valoda. Viņa radītie dialogi ir dzīvīgi un bagāti ar īpatnējiem, jau piemirstiem izteicieniem, ko mūsdienās vairs nelieto, bet kas piesaista ar neatkārtojamo skanējumu un humora dzirksti, piemēram, pruntelīgs, žaustīties, prišs, atskapēt, salampāt, apbrucināt, sapauksnīt, apikāts, kraņe, brizdu brazdas, sadeivelēt u.c. Blaumaņa valoda ir viegli uztverama, bez sarežģītiem vārdiem un vienmuļības, turklāt katram lugas tēlam ir tāda valodas nianse, kas to nedaudz atšķir no citiem, piemēram, Ābrams un Joske, kā jau žīdi, runā ar akcentu, iesprauzdami savā runā pa kādam sagrozītam un ne vienmēr pareizam vācu valodas vārdam vai izteicienam, kas palīdz lasītājam uztvert tā laika vidi un iejusties lugas savdabīgo tēlu ādā. Savukārt Silmaču saimei piederīgais pusmūža kalpu pāris Pindaks un Pindacīša pastāvīgi apber viens otru ar apvainojumiem un ar saviem nebūt ne maigajiem izteicieniem un rīcību mēdz aplaimot arī citus, taču ne jau aiz ļauna prāta, bet gan pastāvot par sevi un savu pārliecību.

Darba noskaņa ir optimistiska un humoristiska, jo ir diezgan daudz sadzīviski asprātīgu un komisku skatu, piemēram, jautra, bet nešpetna saruna starp Pindacīšu, Bebeni un Tomulīšu, kas teju vai beidzas ar ūdens vanniņas uzliešanu kādai no ķildniecēm. Tikpat jautras ir arī lugas jaunāko personāžu izdarības: Kārlēns un Dūdara zellis Rūdis, cerēdami dabūt medu misai, izraisa starpgadījumu ar Silmaču bitēm, izlaižot tās no stropiem, citā reizē abi krāsnī iebāž pakaltēties biszāles un ar netiešu Bebu mātes palīdzību uzsper gaisā krāsni kopā ar Ābramu. Dažas epizodes ir mierpilnas un varbūt par nedaudz garlaicīgas, piemēram, ainas no Silmaču pirts, kur dominē nevis jampadrači un trakulības, bet gan ģimenes idille un saticība, bet kopumā visa Blaumaņa luga izstaro neticamu labestību, garīgo siltumu un humoru. Arī mīlestībai ir atvēlēta liela loma, jo galvenokārt tieši šīs jūtas ir tēlu rīcības motīvs un viņu savstarpējo sadursmju cēlonis. Ābrams savas tēva mīlestības vārdā gatavs uzspiest dēlam sievu pēc saviem ieskatiem, jo sirds dziļumos rūpējas par savu mantinieku un vēlas viņam pēc iespējas labāku dzīvi. Kārlēns arvien cenšas būt Ieviņas tuvumā, kas savukārt nepatīk meitenes tēvam, un tāpēc viņš atļaujas pārmācīt gan meitu, gan arī pārējos, kas uzdrošinātos iebilst pret Pindaka audzināšanas metodēm. Elīnas un Alekša tikšanās brīži un sarunas atklāj daudz vairāk par viņu jūtām, nekā to būtu spējuši kaislīgi mīlas zvēresti vai salkani solījumi.

Foto: Gunārs Janaitis

Skats no Nacionālā teātra izrādes “Skroderdienas Silmačos”, 2014. gads. Foto: Gunārs Janaitis

Blaumaņa varoņi par mīlestību daudz nerunā, autoram piemīt reti sastopama prasme notēlot cilvēkus, kas mīl viens otru, un atklāt šo jūtu dažādās krāsas un nianses. Pirmo mīlestības posmu pārdzīvo Aleksis un Elīna, kuri atrodas savas dzīves krustcelēs, un viņu priekšā ir izvēle – šķirties vai paļauties uz savu sirdi. Citāda mīlestība valda starp Pičuku un Auci, kuri jau sagaidījuši savu pirmdzimto un saraduši, kopā dzīvojot un daloties it visā. Tagad viņu galvenais rūpju iemesls ir mazais puika, kuram gādīgie vecāki vēlas nodrošināt labu dzīvi. Pat Pindaks un Pindacīša, lai arī pastāvīgi ķīvējas, lamājas un pat iedunkā viens otru, īstenībā nevar viens bez otra iztikt. Dzīves ceļa sākumā ir Kārlēns, Rūdis un Ieviņa, viņiem gribas būt lieliem, gribas visu izprast, aptvert un izjust, arī to lielo noslēpumu, ko sauc par mīlestību. Pagaidām mīlestības iepazīšana viņiem tā īsti neizdodas, taču nāks laiks un arī viņi piedzīvos atklāsmi, ka nekas nav brīnišķīgāks par šīm jūtām.

Vieglu un patīkamu noskaņu rada dziedājumi, kas iekļauti lugā un palīdz atklāt gan attiecīgo tēlu emocijas un vēlmes, gan attēloto vidi. Silmaču ļaudis dienu uzsāk ar dziesmu un gaišiem smiekliem un pauž gadsimtiem senu latviešu tautas pārliecību, ka dziedot darbs veicas labāk. Darbs rada prieku, no prieka dzimst dziesma, kas rosina darbu – tāda ir R.Blaumaņa pārliecība. Silmaču ļaudis nevar nedziedāt, dziesma ir dabisks viņu aicinājums, tā skan priekos un palīdz bēdās. Varbūt arī tāpēc „Skroderdienas Silmačos„ skatītājiem ir tik tuvas. Ar šo lugu Blaumanis cildina vitalitāti, optimismu, jautru prātu un dziesmas pozitīvo ietekmi uz dzīvi un cilvēkiem.

„Skroderdienas Silmačos” ir viens no tiem darbiem, kas spēj gandrīz katram lasītājam izraisīt dziļas simpātijas. Luga rosina pārdomas par galvenajām dzīves vērtībām, par to, cik svarīga ir saskarsme ar citiem cilvēkiem, cik nozīmīga ir atbildība par sevi un pārējiem. Nav iespējams dzīvot, nerēķinoties ar citiem, un reizēm ir jāiemācās piekāpties un atzīt savas kļūdas un maldus, lai neiznīcinātu savu un arī līdzcilvēku laimi. Lasot lugu, radās apjausma, ka Blaumanis mīl cilvēkus un vienmēr cenšas tajos atrast labās īpašības, tai pat laikā nemēģinot padarīt savus tēlus pārāk pozitīvus, lai nepazaudētu to cilvēcisko spēju kļūdīties un mācīties no savām kļūdām. Laikam ir pašsaprotami, kāpēc skatītāji ir tik ļoti iemīļojuši „Skroderdienas” un joprojām katru gadu ap Jāņu laiku visas malās tiek rīkotas izrādes. Tradīcijas, jautrība, dabiskums, optimisms, mīlestība, vitalitāte un  tik pazīstamie tēli ir tas, kas piesaista skatītāju.  Un kamēr vien cilvēki ticēs mīlestības spēkam un turēs godā senču mantojumu, „Skroderdienas Silmačos” nezaudēs savu aktualitāti.

/Māra Bitāne, 2006.gads/

Advertisements