Kritušo enģeļu pilsēta: Casandra Clare “City of Fallen Angels” (The Mortal Instruments)

COFA_coverPēc Idrisā piedzīvotās kaujas starp dēmoniem un Ēnu medniekiem Klerija, Džeiks, Saimons, Izabella, Alekss un pārējie atgriežas Ņujorkā. Klerijas tēvs Valentīns nu ir miris, tāpat kā viņas ļaunais brālis Sebastians. Nekam nevajadzētu traucēt dzīvei atgriezties normālās sliedēs, taču viss nav tik vienkārši. Džeiku moka savādi murgi, kuros viņš nogalina Kleriju, tāpēc pamazām Džeiks cenšas norobežoties no meitenes, radot viņā neizpratni un šaubas par viņa jūtām. Saimonam jātiek skaidrībā gan ar jūtām pret divām meitenēm vienlaicīgi, gan jācenšas saprast, kā dzīvot tālāk kā vampīram, turklāt viņu sāk vajāt kāds nezināms spēks, uzsūtot vienu uzbrucēju pēc otra. Ēnu pasaulē nudien briest kaut kas nelāgs. Viens pēc otra tiek atrasti nežēlīgi nogalināti Ēnu mednieki, turklāt kāds cenšas radīt bērnus, kas būtu tādi paši kā Sebastians – radījumi, kuros plūst dēmonu asinis, dodamas spēku un izveicību, bet atņemdamas cilvēcību.

Sērijas ceturtā grāmata ir tikpat aizraujoša kā trešā, ja ne vēl interesantāka. Lai arī pēc trešās daļas sērijai varētu pielikt punktu, jo visi ļaundari pieveikti un nebūtu vairs īsti par ko rakstīt, skaidrs, ka vēl daudz kam jānotiek, ņemot vērā, ka sērijā ir ceturtā, piektā un arī sestā grāmata (“City of Fallen Angels”, “City of Lost Souls”, “City of Heavenly Fire”).

Mani ārkārtīgi sajūsmina autores plūstošā valoda, apraksti, kas nenogurdina un nenovērš uzmanību no galvenā, bet uzbur reālistiskas notikumu un vietu ainas, padarot ticamu ikvienu stāsta momentu. Šeit ir gandrīz viss, ko varētu vēlēties jauniešu auditorijai domātā fantāzijas darbā – briesmas, mīlestība, humors, draudzība, piedošana un dažādas fantāzijas radības. Diezgan daudz asiņu, briesmoņu, dēmonu un ļaunuma, kas piedod asumu un spriedzi.

Labi ir tas, ka autore pievēršas citiem tēliem, Saimonam, Izabellai, Majai, viņu izjūtām un emocionālajiem pārdzīvojumiem, jo, godīgi sakot, abi galvenie varoņi Klerija un Džeiks un viņu superlielā mīla sāk garlaikot. Un tracinoši šķiet tas, ka viņi nespēj ne kārtīgi izrunāties, ne arī uzticēties viens otram. Džeiks noklusē savus murgus, pat nesarunājas ar Kleriju, izvairās no viņas un tajā pašā laikā izdomā, ka Kleriju laimīgu padarīs tas, ja viņš aizsargās Saimonu un būs viņa tuvumā, nevis bezmērķīgi klaiņos apkārt, kaut gan īstenībā rezultāts būtu tāds pats, jo sargs no Džeika sanāca, maigi sakot, draņķīgs. Tie, kas būs izlasījuši grāmatu, sapratīs, par kuru momentu es runāju. Lai vai kā, periods, kad Klerija un Džeiks domāja esam brālis un māsa, romantiskā ziņā bija daudz interesantāks, viņu attiecību skaidrošanas momenti – daudz ugunīgāki, aizrautīgāki. Visvairāk tracina tieši Džeika nevēlēšanās runāt par problēmām, bet tā laikam vienkārši ir vīriešu īpatnība.  =)

Pašlaik viens no interesantākajiem tēliem ir Saimons. Viņam jāsadzīvo gan ar sekām, ko nes Kaina zīme, gan ar to, ka nav iespējams būt par vampīru un joprojām izlikties, ka nekas nav mainījies. Ir skaidrs, ka viņam modušās jūtas pret Izabellu Laitvudu un, iespējams, piektā grāmata ienesīs kādu pavērsienu šajā sfērā.

Nevarētu teikt, ka grāmatā aprakstītie notikumi būtu totāli neparedzami. Jau no sākuma gaidīju, ka nāks gaismā Klerijas brālis Sebastians/Džonatans, jo viņš nevar būt miris, ņemot vērā, ka viņa ķermenis tā arī netika atrasts. Mans variants bija – Sebastians ir atdzimis citā dimensijā, līdzīgi kā dēmoni dara, kad tiek iznīcināti šajā pasaulē. Laikam gluži tā nenotika, bet kaut kas uz to pusi gan. Bija momenti, kad man burtiski aizrāvās elpa un es negaidīju tādu notikumu pavērsienu, jo labāk, tas tikai padara lasīšanu aizraujošāku. Ir apbrīnojami jauki iejusties fantāzijas pasaulē, kad pats sajūti visu to emociju gammu, kas attiecīgā mirklī pārņem grāmatas tēlus. Un jo vairāk pieķeries tēliem, jo vairāk identificējies ar viņiem un visu, kas notiek.

Citāti no grāmatas, kas saistīja manu uzmanību:

Do you think it’s possible to do something so bad, even if you didn’t mean to do it, that you can never come back from it? That no one can forgive you?” Luke looked at him for a long, silent moment. Then he said, “Think of someone you love, Simon. Really love. Is there anything they could ever do that would mean you would stop loving them?”

The more you try to crush your true nature, the more it will control you. Be what you are. No one who really loves you will stop.

You can’t forget the things you did in the past, or you’ll never learn of them.

Ieskats nākamajā grāmatā – “Zudušo dvēseļu pilsēta” (City of lost souls)

Advertisements