Rejs Bredberijs “Tagad un mūžīgi”

1122220_ORIGINAL_1262669485.jpgReja Bredberija fantastiskie kosmosa stāstiņi ir visnotaļ aizgrābjoši, tomēr iepriekš izlasītais zinātniskās fantastikas darbs „Marsiešu hronikas” man šķita daudz, daudz labāks.  Grāmatas “Tagad un mūžīgi” abos stāstos man pietrūka līdzjušanas momenta, man neizdevās līdz galam noticēt, ka tā tik tiešām notiek, kā ir aprakstīts. It kā jocīgi izklausās – „līdz galam noticēt, ka tā notiek”, ja runa ir par izdomātām vietām un notikumiem, par citplanētiešiem un kosmosa kuģiem, mistiskām pilsētām utt., taču stāsti neievilka sevī. Lasot es tiem it kā pārslīdēju pāri, neiekļūstot iekšā. Jā, es lasīju, bet man nebija tās sajūtas, ka es reāli justu līdzi varoņiem vai reāli varētu iejusties situācijās. Pēc manām domām, dialogi bija pārāk nesakarīgi, nesaistoši, tēli bohēmiski, bez satura, ļoti māksloti, it īpaši Nefa, tēlu rīcības motīvi neskaidri.

Jāsaka, ka viss lasītais man ārkārtīgi asociējās ar 50.gadu Ameriku, droši vien vainīgi bija darbības vietu apraksti (tuksnešains klajums nekurienē, perfektas mājiņas perfektā pilsētiņā) un tēlu izskata īpatnības, apģērbs utml. (žurnālists paplukušā uzvalkā ar čemodāniņu, kas ar nemodernu, vecu vilcienu ceļo uz vientulīgu apvidu, sievietes ideālās mājsaimnieces kleitā nedaudz pāri ceļiem). Abi galvenie varoņi jūtami atgādināja personāžus no 1953.gada filmas Romas brīvdienas – trauslā princese, ko atveidoja aktrise Odrija Hepberna, un neatlaidīgais žurnālists.

Advertisements