Mans pēdējo gadu labākais atklājums – ŠARLOTE LINKA

Katram rūdītam lasītājam noteikti ir savs iecienītāko autoru saraksts, taču ir lieliski atrast arī jaunus autorus, kuru radītie darbi spēj lasītāju pacelt vēl nebijušos literatūras iepazīšanas augstumos. Mans pēdējā laika lielākais atklājums ir  vācu rakstniece Šarlote Linka. Īsumā sniegšu nelielu ieskatu līdz šim brīdim izlasītajos Š.Linkas romānos.

“Un mīla nebeidzas”

4796-145x225

Bavārija Tsdesmitgadu kara laikā. Jaunā un skaistā Margareta fon Ragnica vada dienas Svētā Benedikta klosterī, līdz kādā pastaigā satiek pievilcīgu svešinieku Rihardu fon Čarnini – dižciltīgas Prāgas protestantu ģimenes atvasi, kas kļūst par meitenes pirmo mīlestību. Margareta izlemj bēgt kopā ar iemīļoto uz viņa dzimteni Bohēmiju, jo Rihards sola viņu precēt. Taču jaunais vīrietis izrādās nepastāvīgs un vāja rakstura, izvēloties pakļauties ģimenes prasībām, nevis cīņai par savu mīlestību.  Margareta piedzīvo rūgtu vilšanos, jo ģimene nepiekrīt dēla laulībām ar katolieti. Margareta nevar atgriezties mājās, jo ar savu rīcību ir apkaunojusi ģimenes labo vārdu. Viņa paliek Bohēmijā,  piedzīvodama gan kara postu, gan jaunu mīlestību, gan atkalsatikšanos ar Rihardu.

Ar šo grāmatu sākās mans atklājums par Linku kā prasmīgu trilleru un psiholoģisko romānu autori. Līdz šim man bija radies iespaids, ka Šarlote Linka raksta salkana romantisma pilnus darbus, kas liekami vienā plauktiņā ar Rozamundes Pilčeres, Danielas Stīlas, Ketrīnas Eljotas darbiem, bet biju visai iepriecināta, atklājot, ka esmu kļūdījusies. Protams, Linkas darbus raksturo sava daļa romantikas, tomēr tā ir piedeva, nevis izejmateriāls. Pie viņas darbiem mani saista oriģinalitāte, autores  prasmīgi radītā  psiholoģiskā spriedze un varoņu rīcības izraisītās sekas. Lasot dažviet izteikti paātrinājās sirdsdarbība un jutu visaptverošu trauksmi. Jāpiebilst, ka šis darbs ir pārsteidzoši labs, neskatoties uz to, ka ir otrais Linkas sarakstītais romāns.

“Māsu nams”

300x0_coverRomāns “Māsu nams” vienlaikus ir dzimtas sāga, trilleris un dāmu romāns, ar inteliģentu un aizraujošu sižetu, romantisku mīlestību un fascinējoši uzburtu noslēpumainības gaisotni… Advokātu pāris, Barbara un Ralfs, atbraukuši brīvdienās uz nomaļu namu, cerot, ka divvientulība spēs glābt viņu brūkošo laulību. Barbara atrod slepenu dienasgrāmatu, ko pirms 50 gadiem rakstījusi mājas agrākā īpašniece. Tajā ir māsu sāncensība par viena vīrieša mīlestību, nesavtīgas rūpes par mīļoto, cīņa ar kara atnesto postu un pat slepkavība. 
Lasot šo darbu, sapratu, kāpēc to uzskata par vienu no izcilākajiem Linkas romāniem. Sižetu veido itin kā savstarpēji nesaistīti notikumi, kas risinās dažādos laika periodos, taču vienā un tajā pašā saimniecībā Anglijā. Barbara ar vīru Ralfu ziemas brīvdienām ir noīrējuši vecu namu. Malkas šķūnī sieviete atrod vecu dienasgrāmatu, ko rakstījusi agrākā nama īpašniece, kura nu jau ir mirusi.  Ar šī dienasgrāmatas starpniecību Barbara un arī lasītājs  iepazīst Frānsisu un viņas māsu Viktoriju, viņu tik atšķirīgos raksturus un dzīves likteņus. Neskatoties uz ilgo laiku, kas pagājis kopš dienasgrāmatā aprakstītajiem notikumiem, pagātne nebūt nav mirusi un aizmirsta. Ir notikumi, kas atbalsi rod arī mūsdienās. Ir notikumi, kam bija jāpaliek apslēptiem, bet kas agri vai vēlu nāk gaismā un pilnīgi izmaina līdzšinējo šķietami mierpilno dzīvi.
“Rožu kopēja”
273767lJaunās skolotājas Frankas Palmeres spēki ir izsīkuši. Laulība cērtas vienos mezglos, un Franka netiek galā ne ar savas profesijas, ne vīra, ne ikdienas dzīves izvirzītajām prasībām. Pa galvu pa kaklu viņa pamet pārticīgo mājvietu Berlīnē un bēg uz Angļu kanāla Gērnsijas salu, kur noīrē istabu Levariofas ciema vecajā rožaudzētāju mājā. Drīz vien viņas un namamātes Beatrises Šeijas starpā mostas draudzība. Vecā kundze savā skaistajā īpašumā jau daudzus gadus dzīvo kopā ar Helēni Feldmani, kaut gan abu sieviešu likteņa kopību caurvij nepatika un naids. Viņas viena ar otru ir saistītas kopš 2. pasaules kara, kad Helēne un viņas vīrs Ērihs, augsta ranga virsnieks, vācu karaspēkam okupējot Angļu kanāla salas, mazo Beatrisi pieņem savā ģimenē. Līdz ar Ēriha nāvi 1945. gada 1. maijā abām sievietēm mokošs dzīves posms ir beidzies. Taču pāri rožaudzētāju mājai arī turpmāk klājas ēna. Un kādudien, kad no jauna ir pienācis 1. maijs, Levariofā atkal kāds ir miris…
Arī šis Linkas romāns sagādā lasītājam visas tās emocijas un līdzpārdzīvojumu, ko jau uzskatu par ierastu parādību, izvēloties Šarlotes Linkas darbus. Rožu kopēja ir stāsts par Beatrisi Šeiju un viņas bērnības un jaunības gadiem Anglijas nostūrī pie jūras.  Tas ir arī stāsts par Franku Palmeri un viņas mokpilno eksistenci kopā ar egoistu vīru, par viņas pagātnes rētām, kas nedzīst vēl joprojām un par viņas centieniem mainīt visu uz labo pusi. Tēlu veidošanas ziņā Šarlote Linka ir vienkārši nepārspējama. Viņas veidotie varoņi ir tik spilgti un patiesi, ka pēc grāmatas izlasīšanas vēl ilgi paliek atmiņā.
“Otrs bērns”
linka_otrs_bernsArī šis, kā jau visi Šarlotes Linkas spriedzes pilnie trilleri, nesagādā vilšanos ne mazākajā mērā. Varbūt vienīgi šis ir viens no psiholoģiski smagākajiem Linkas darbiem, ar kuriem līdz šim esmu saskārusies, jo tas skar tēmu, par kuru ir dzirdēts visai maz, bet par nožēlu jāsaka – tomēr ir dzirdēts. Es runāju par bērniem, kas vai nu nolaupīšanas vai kādas liktenīgas apstākļu sakritības dēļ ilgus gadus tiek turēti necilvēcīgos apstākļos, pieķēdēti, sisti vai citādi pazemoti.
Šajā romānā sastopamies ar psihisko nelīdzsvarotību visdažādākajās tās formās, tā skar ļoti daudzus romāna tēlus, pat pārsteidzoši daudzus – mazais zēns, kurš nemācēja runāt un pieaugot tā arī garīgi neattīstījās, pašpārliecinātais, egoistiskais vīrietis, kam ir nosliece uz sieviešu pakļaušanu, agresīvais un cietsirdīgais fermeris, kas vairāk kā 20 gadus zem sava jumta lika ciest nevarīgam bērnam u.c. Katra no šīm tēmām jau pati par sevi ir smaga un grūti aptverama, bet viss kopā tas rada izteikti drūmu atmosfēru. Jau grāmatas sākumā Linka prasmīgi iezīmē baisa noslēpuma esamību, un lasītājs jau pašās pirmajās lappusēs tiek savažots un nelaists vaļā līdz pat romāna beigām (manā gadījumā beigas bija plkst 3:00 no rīta).
“Kad klusums beidzas”
lejupielādeStenberijā bija iestājies dīvains klusums.
Milzīgs, visaptverošs klusums, it kā pasaule būtu mitējusies elpot. Putni klusēja. Neskanēja neviena putna balss.
Kas tik skaistā, tik saulainā dienā varētu likt putniem apklust?
Džesika Vālberga no pastaigas atgriežas Stenberijhauzā, kur viņa kopā ar vīru un dažiem draugiem pavada brīvdienas. Draudīgais klusums, kas viņu sagaida, ir kā priekšvēstnesis šausminošajam noziegumam, kas ielauzies idilliskajā lauku klusumā un mierā. Bet vai miers un idille jelkad ir bijuši īsti? Džesika netic policijas iegūtajiem pierādījumiem un mēģina saviem spēkiem atšķetināt Stenberijhauzas un tās iemītnieku noslēpumu. Uz aizvien nestabilākiem pamatiem šķiet būvēts draugu pulciņš, kurš līdz šim sevi uzskatīja par lielu, laimīgu ģimeni. Un kāda loma šajos notikumos ir svešiniekam Filipam Bovenam, kurš regulāri ložņā ap gruntsgabalu un pat pretendē uz tā īpašumtiesībām? Kamēr Džesika cenšas izdibināt visus noslēpumus, pretrunas un neatbilstības, viņa nepamana briesmas, kas pēkšņi draud viņai pašai. Pārāk vēlu Džesika aptver baiso patiesību, ko glabājusi gadiem ilgā klusuciešana…
Psiholoģiskās spriedzes ziņā šis ir viens no labākajiem autores trilleriem.  Linkas darbos mani aizrauj gan attēlotā spokaini draudīgā darbības vide, kas šajā romānā nebūt nesaskan ar rožaini puķaino vāku, gan  autores psiholoģiskais romāna varoņu portretējums, gan intriga, kas prasmīgi uzburta, vijas cauri ikvienai lappusei, beigu galā pārtopot kulminācijā, kas izskaidro visu notikumu gaitu. Negribot teikt priekšā, jāatzīstas, ka atbilde – kurš ir vainīgais –  izrādās pārsteidzoši vienkārša.  Pastrādātais noziegums ir šaušalīgs un prātam neaptverams, tas izskatās pēc maniakāla slepkavas rokudarba, taču diemžēl slepkava nav nejaušs garāmgājējs,  kā daudzi gribētu cerēt. Slepkava ir viens no viņiem pašiem – no ārēji ideālā draugu pulciņa, kas vienmēr pavada brīvdienas kopā. Noteikti iesaku šo darbu tiem, kam patīk spriedzes pilni darbi, kas  ievelk sevī pat vēlās vakara stundās.
“Bez pēdām pazudusī”
linka_bez-pedamEleinu Dosoni vajā neveiksmes. Kad viņa gatavojas lidot uz Gibraltārā paredzētajām draudzenes kāzām, Hītrovas lidostā visi lidojumi miglas dēļ tiek atcelti. Jaunā sieviete būtu varējusi izlidošanas zālē sagaidīt nākamo rītu, bet viņa pieņem simpātiska svešinieka piedāvājumu pārnakšņot viņa dzīvoklī – un bez pēdām pazūd. Pēc pieciem gadiem žurnāliste Rozanna Hamiltone, sacerēdama rakstu sēriju par pazudušiem cilvēkiem, šim gadījumam pievēršas no jauna. Pēkšņi pienāk vēsts, ka Eleina, iespējams, vēl ir dzīva. Taču, dodamās pa pēdām, Rozanna nenojauš, kādi dramatiski pagriezieni viņu sagaida. Un ka drīz viņa pati nonāks dzīvības briesmās…
Tas, ka pirms iepazīšanās ar šo darbu esmu lasījusi daudzus citus Šarlotes Linkas romānus, noteikti nenāk par labu šai grāmatai. Atšķirībā no iepriekšējiem Linkas garadarbiem, šoreiz notikumu atrisinājums šķiet ļoti bāls un neinteresants. Neko sīkāk neatklāšu, lai nesabojātu kādam lasīšanas prieku, taču vienīgais, ko varu pateikt par šo darbu ir tas, ka pagaidām manā izpratnē  šis ir vājākais no līdz šim lasītajiem autores sacerējumiem.
Kopumā gan tas nemaina manu viedokli par Linku kā autori. Viņa joprojām būs manu iecienītāko autoru sarakstā. Ar mazu nepacietību gaidu iespēju izlasīt citas latviešu valodā izdotās Šarlotes Linkas grāmatas – “Pielūdzējs”, “Lūriķis”, “Pagātnes atbalss” un jaunāko Zvaigznes ABC izdoto Linkas romānu – triloģijas pirmo grāmatu “Vētru laiks”, ko uzskata par līdz šim labāko autores darbu.
linka2 linka0 300x0_cover (15)
linka3
Advertisements