Juris Ulmanis “Mana kalnu atklāsmes grāmata”

GRRUz daudzu ārzemju autoru sarakstīto kalnos kāpšanas ceļojumu grāmatu fona šis darbs šķiet ļoti bēdīgs, kaut arī ir saprotams, kāpēc – tā ir pārpublicēta dienasgrāmata, tāpēc nav liekvārdīgi apaudzēts ar dižiem kalnu aprakstiem un alpīnisma terminoloģiju, kaut gan drīzāk gribētos lasīt tāda veida darbu. Daži aspekti  šķiet jocīgi un gribētos uzdot autoram jautājumu, kāpēc viņš turpināja kāpt kalnos, ja lasot grāmatu, visu laiku rodas sajūta, ka Ulmanim vairāk negribas tur atrasties nekā gribas.

Nekāda kalnu atklāsme, kā minēts nosaukumā, nav aprakstīta, reizēm ir pagrūti saprast, kad viņš vispār ir bijis virsotnē un kurā brīdī jau sākas atpakaļceļš. Spriežot pēc līdz šim lasītā, alpīnisti bieži vien paši nemaz nevar atbildēt, kāds iemesls ir viņu kalnos kāpšanas azartam. Tomēr daudzi pirmām kārtām atzīst, ka tā viņi nokļūst tuvāk dabai, pirmatnībai, tālu prom no civilizācijas iespējams saskatīt patiesās vērtībai šajā pasaulē, viņi ir tuvāk Dievam. Un bieži vien paši emocionālākie brīži, ko viņi neaizmirst visu savu dzīvi, ir uzkāpšana virsotnē un lūkošanās pāri bezgalībai. Tomēr Ulmanis nepiemin itin nekādu emocionālo pacēlumu, kas būtu saistīts ar virsotņu iekarošanu. Lietas un nianses, ko viņš piemin ļoti kaitinoši bieži, ir nedaudz histēriska personīgās higiēnas ievērošana (jā, viņš ir Amerikas latvietis, ar to varbūt tas ir izskaidrojams), staigāšana uz labierīcībām un nemitīgā atpalikšana un mocības kāpšanas periodā.

Noteikti nav grāmata, ko es gribētu lasīt vēlreiz vai turēt savā grāmatplauktā.

Advertisements